Sarkanās plaušķenes laistīšana un mēslošana līdzsvarotai attīstībai

Sarkanās plaušķenes veselība lielā mērā ir atkarīga no vienmērīga augsnes mitruma un mērenas barības vielu pieejamības. Augs slikti panes gan ilgstošu sausumu, gan pastāvīgi pārmitru sakņu zonu. Pārmērīga mēslošana neveicina kvalitatīvāku ziedēšanu, bet bieži rada mīkstu, slimībām uzņēmīgu lapojumu. Vislabāko rezultātu dod regulāra augsnes novērošana, organiska mulčēšana un saudzīga mēslošana atbilstoši sezonai.

Auga vajadzība pēc mitruma

Plaušķenes dabiskā vide ir mitra, bet labi drenēta meža augsne ar bagātīgu organisko vielu slāni. Tādēļ dārzā tai vēlams nodrošināt līdzīgus apstākļus. Sakņu zona nedrīkst pilnībā izžūt, īpaši aktīvās augšanas un ziedēšanas laikā. Vienlaikus augsnei jābūt pietiekami gaisa caurlaidīgai, lai saknes neciestu no skābekļa trūkuma.

Mitruma vajadzība mainās atkarībā no sezonas. Pavasarī augs patērē vairāk ūdens ziednešu un jauno lapu veidošanai. Vasarā ūdens nepieciešams galvenokārt veselīga lapojuma uzturēšanai un sakneņu attīstībai. Rudenī laistīšanu pakāpeniski samazina, tomēr sausā laikā augsni pirms ziemas nedrīkst atstāt pilnīgi izkaltušu.

Ja mitruma trūkst, lapas kļūst mīkstas, nolaižas un gar malām sāk brūnēt. Ilgstošā sausumā augs var priekšlaikus zaudēt daļu lapojuma un nākamajā pavasarī ziedēt vājāk. Vienreizēja īslaicīga vīšana parasti nav neatgriezeniska, ja ūdens tiek dots savlaicīgi. Atkārtots stress tomēr novājina sakņu sistēmu un palielina uzņēmību pret kaitēkļiem.

Pārmitrā augsnē simptomi reizēm izskatās līdzīgi, jo bojātās saknes vairs nespēj uzņemt ūdeni. Lapas var dzeltēt, vīst un kļūt mīkstas, lai gan augsne ir slapja. Tādēļ pirms laistīšanas vienmēr jāpārbauda mitrums dažus centimetrus zem virskārtas. Automātiska laistīšana pēc nemainīga grafika bez augsnes pārbaudes var radīt nevajadzīgu pārlaistīšanu.

Pareiza laistīšanas tehnika

Laistīšanai jābūt pietiekami dziļai, lai ūdens sasniegtu visu aktīvo sakņu zonu. Neliels ūdens daudzums, kas samitrina tikai virskārtu, ātri iztvaiko un neveicina dziļāku sakņu augšanu. Labāk laistīt retāk, bet pamatīgi, pielāgojot daudzumu augsnes īpašībām. Pēc laistīšanas mitrumu var pārbaudīt, uzmanīgi pabīdot malā mulču un aptaustot augsni.

Ūdeni vēlams liet tieši pie auga pamatnes, nevis pār lapām. Mitrs lapojums vēsā vakarā ilgi nenožūst un rada labvēlīgus apstākļus sēņu slimībām. Ja iespējams, laistīšanu veic no rīta, lai nejauši samitrinātās lapas dienas laikā nožūtu. Pilienlaistīšana vai lēni tekoša šļūtene ir piemērotāka par spēcīgu smidzinātāju.

Ūdens temperatūrai nevajadzētu būt krasi zemākai par augsnes temperatūru. Ļoti auksts ūdens no dziļurbuma karstā dienā var radīt īslaicīgu sakņu stresu. Lietusūdens parasti ir piemērots, jo tas ir mīksts un apkārtējai videi līdzīgā temperatūrā. Uzkrāšanas tvertnei jābūt tīrai, lai ūdenī nevairotos nevēlami mikroorganismi.

Podā audzētas plaušķenes jālaista biežāk nekā dobē augošie augi. Neliels substrāta tilpums ātri izžūst, īpaši vējainā laikā. Podam obligāti nepieciešami drenāžas caurumi, lai liekais ūdens varētu izplūst. Zem poda nedrīkst ilgstoši atrasties ar ūdeni piepildīts paliktnis.

Mulčēšana un augsnes mitruma stabilizēšana

Organiskā mulča samazina iztvaikošanu un pasargā seklo sakņu sistēmu no temperatūras svārstībām. Plaušķenei īpaši piemērots ir lapu trūds, kas atdarina meža augsnes virskārtu. Var izmantot arī nobriedušu kompostu vai smalku, daļēji sadalījušos mizas mulču. Materiālam jābūt tīram un brīvam no daudzgadīgo nezāļu saknēm.

Mulčas slānim jābūt mērenam, lai tas aizturētu mitrumu, bet netraucētu augsnes gaisa apmaiņu. Pārāk bieza, sablīvējusies mulča var palikt ilgstoši slapja. Tā var veicināt gliemežu slēptuvju veidošanos un sakņu kakla pūšanu. Mulču atstāj dažus centimetrus nostāk no cera centra.

Pavasarī veco mulču pārbauda un, ja tā ir sablīvējusies, viegli uzirdina. Pilnībā sadalījušos materiālu var atstāt kā augsnes organisko papildinājumu. Virs tā izklāj jaunu, plānu kārtu, ja nepieciešams. Šādi augsne tiek pakāpeniski bagātināta bez dziļas rakšanas.

Mulčēšana nevar pilnībā aizstāt laistīšanu ilgstoša sausuma laikā. Tā tikai palēnina ūdens zudumu un pagarina laiku starp laistīšanas reizēm. Zem blīva lapu vai mizas slāņa augsne reizēm šķiet mitra virspusē, bet dziļāk var būt sausa. Tādēļ mitrums jāpārbauda zem mulčas, nevis jāvērtē tikai pēc tās izskata.

Organiskā un minerālā mēslošana

Auglīgā dārza augsnē sarkanajai plaušķenei parasti pietiek ar vienu komposta papildinājumu pavasarī. Kompostu izklāj ap augu plānā kārtā un viegli sajauc ar augsnes virskārtu. Tas nodrošina lēnu barības vielu atbrīvošanos un uzlabo augsnes struktūru. Pārāk liels komposta daudzums nav nepieciešams, īpaši ļoti auglīgās dobēs.

Lapu trūds satur mazāk koncentrētu barības vielu nekā komposts, toties lieliski uzlabo mitruma režīmu. To var izmantot gan kā mulču, gan kā augsnes ielabotāju stādīšanas laikā. Meža ziemciešu audzēšanā šis materiāls ir īpaši vērtīgs. Tas veicina irdenas, bioloģiski aktīvas augsnes veidošanos.

Minerālmēslojums nepieciešams tikai tad, ja augšana ir nepārprotami vāja un augsne ir nabadzīga. Vispiemērotākais ir sabalansēts mēslojums ar lēnu iedarbību un mērenu slāpekļa daudzumu. To iestrādā mitrā augsnē, nepieskaroties lapām un sakneņu virspusei. Pēc mēslošanas augu aplaista, lai barības vielas sāktu vienmērīgi šķīst.

Šķidros mēslojumus izmanto ļoti atšķaidītā koncentrācijā. Spēcīgs šķīdums var bojāt smalkās saknes un izraisīt lapu malu apdegumus. Vājus augus nevajadzētu mēslot sausā augsnē, jo tad sāļu koncentrācija sakņu zonā strauji palielinās. Vispirms augsni samitrina, bet mēslojumu dod tikai pēc tam.

Mēslošanas pielāgošana sezonai

Agrā pavasarī augam nepieciešama pieejama barība jauno dzinumu un ziednešu attīstībai. Šajā laikā pietiek ar nobrieduša komposta vai lapu trūda kārtu. Ja iepriekšējā sezonā augs audzis spēcīgi, papildu minerālmēslojums nav vajadzīgs. Veselīgs lapojums un bagātīga ziedēšana liecina, ka barības vielu līmenis ir pietiekams.

Pēc ziedēšanas augs turpina uzkrāt rezerves sakneņos. Mērena organisko vielu pieejamība palīdz izveidot kvalitatīvu vasaras lapojumu. Tomēr šajā periodā nevajag stimulēt pārmērīgu, strauju augšanu. Sabalansēts mitruma režīms parasti ir svarīgāks par papildu mēslošanu.

Vasaras beigās slāpekļa mēslojumu pārtrauc. Augam jāpabeidz aktīvā augšana un pakāpeniski jāsagatavojas vēsākam laikam. Vēlu izveidojies, sulīgs lapojums ir jutīgāks pret salu un slimībām. Rudenī var uzklāt plānu komposta mulčas kārtu, taču tai nevajadzētu tieši apbērt auga centru.

Mēslošanas rezultātus vērtē ilgākā laikā, nevis dažas dienas pēc līdzekļa lietošanas. Organiskais mēslojums iedarbojas pakāpeniski un uzlabo augsni vairākās sezonās. Strauja lapu augšana pēc minerālmēslojuma ne vienmēr nozīmē veselīgāku augu. Kompakts cers ar stingrām lapām un regulāru ziedēšanu ir labāks līdzsvarotas barošanas rādītājs.