Ausainās prīmulas stādīšana un pavairošana dārzā un podos

Ausainās prīmulas veiksmīga ieaugšana sākas ar piemērotas vietas, pareiza stādīšanas dziļuma un gaisa caurlaidīga substrāta izvēli. Augu nedrīkst ievietot smagā, ilgstoši slapjā augsnē, jo tā biezās saknes ir jutīgas pret skābekļa trūkumu. Pavairošanai visdrošāk izmantot pieauguša auga dalīšanu vai sānu rozešu atdalīšanu, lai gan iespējama arī sēklu sēja. Rūpīgi veikts darbs ļauj iegūt veselīgus augus, kas var sākt pilnvērtīgi ziedēt jau nākamajā sezonā.

Stādīšanas vietas un laika izvēle

Vispiemērotākais stādīšanas laiks ir pavasaris pēc spēcīgā sala perioda vai vasaras beigas. Pavasarī iestādīts augs izmanto vēso un mitro laiku, lai ātri izveidotu jaunas saknes. Vasaras beigās stādīšanu veic pietiekami agri, lai sakņu sistēma nostiprinātos pirms augsnes sasalšanas. Karstā un sausā laikā stādīšanu labāk atlikt.

Stādīšanas vietai jābūt gaišai, taču pasargātai no ilgstošas pusdienlaika saules. Austrumu, ziemeļaustrumu vai viegli noēnota ziemeļrietumu puse parasti nodrošina piemērotu gaismas režīmu. Dziļa ēna samazina ziedēšanu un veicina pārāk mīkstu lapu augšanu. Pilna saule sausā vietā savukārt var izraisīt lapu apdegumus un sakņu pārkaršanu.

Svarīga ir arī lietus ūdens novadīšana. Zemās ieplakās, kur pēc nokrišņiem ilgstoši saglabājas peļķes, ausaino prīmulu stādīt nevajadzētu. Labāk izvēlēties nedaudz paaugstinātu dobi, nelielu nogāzi vai labi sagatavotu akmeņdārza malu. Šāda vieta nodrošina saknēm gan mitrumu, gan pietiekamu gaisa daudzumu.

Podos audzētiem augiem nepieciešami trauki ar vairākām drenāžas atverēm. Pods nedrīkst būt pārmērīgi liels, jo lielā substrāta masa pēc laistīšanas žūst lēni. Smags māla pods palīdz uzturēt zemāku sakņu temperatūru un ir stabils vējainā laikā. Plastmasas trauks ir vieglāks, taču karstā saulē tas var ātrāk pārkarst.

Pareiza stādīšanas tehnika

Pirms stādīšanas augsni uzirdina vismaz sakņu sistēmas dziļumā. Smagai augsnei pievieno rupjas smiltis, smalku granti un nobriedušu kompostu. Vieglā augsnē iestrādā lapu trūdzemi vai strukturētu dārza kompostu. Visas sastāvdaļas rūpīgi sajauc, lai neveidotos atsevišķas blīvas vai pārāk mitras kabatas.

Stādīšanas bedri sagatavo nedaudz platāku par sakņu kamolu. Saknes uzmanīgi izkārto uz leju un sāniem, tās stipri nelokot. Bojātās, melnās vai mīkstās sakņu daļas pirms stādīšanas nogriež ar tīru instrumentu. Veselām saknēm parasti ir stingra struktūra un gaiša iekšpuse.

Rozetes pamatnei jāatrodas augsnes virsmas līmenī vai pavisam nedaudz virs tā. Pārāk dziļa stādīšana izraisa lapu pamatnes mitrināšanos un palielina puves risku. Pārāk sekli iestādīts augs savukārt var ātri izžūt un ziemā ciest no sala. Pēc substrāta piebēršanas to viegli piespiež ap saknēm.

Tikko iestādīto prīmulu vienmērīgi aplaista, lai substrāts piekļautos saknēm. Ja augsne pēc laistīšanas nosēžas, pieber vēl nelielu daudzumu maisījuma. Pirmajās nedēļās augsni uztur viegli mitru, taču nepārlaista. Spēcīgā saulē jauno stādījumu īslaicīgi noēno, līdz parādās stabilas augšanas pazīmes.

Pavairošana ar dalīšanu un rozetēm

Dalīšana ir vienkāršākais un drošākais ausainās prīmulas pavairošanas paņēmiens. To parasti veic pēc ziedēšanas vai vasaras beigās, kad nav liela karstuma. Augu uzmanīgi izrok, cenšoties saglabāt pēc iespējas vairāk sakņu. Zemi no sakņu kamola viegli nopurina, lai būtu redzamas atsevišķās rozetes.

Katrai atdalāmajai daļai jābūt ar savu augšanas centru un vismaz dažām veselām saknēm. Rozetes var atdalīt ar pirkstiem, ja savienojums ir vaļīgs un viegli sadalāms. Cietākus savienojumus pārgriež ar asu un dezinficētu nazi. Brūces virsmu iespējams īslaicīgi apžāvēt, lai samazinātu infekcijas risku.

Pārāk garas vai bojātas saknes saīsina, bet veselās lapas pilnībā nenogriež. Lielām lapām var nedaudz samazināt virsmu, ja laiks ir silts un iztvaikošana ir intensīva. Jaunos augus stāda tādā pašā dziļumā, kādā auga mātes rozete. Pēc iestādīšanas tos tur vēsā vietā ar izkliedētu gaismu.

Atdalītas rozetes bez pietiekamām saknēm sākotnēji audzē nelielā podā. Substrātam jābūt īpaši irdenam un vienmērīgi mitram. Caurspīdīgs pārsegs parasti nav vajadzīgs, jo pārmērīgs gaisa mitrums var veicināt puvi. Ja rozete saglabā stingras lapas un sāk veidot jaunu augumu, apsakņošanās ir noritējusi veiksmīgi.

Pavairošana ar sēklām

Sēklu pavairošana ļauj iegūt daudz jaunu augu un reizēm arī negaidītas ziedu krāsu kombinācijas. Šķirņu pēcnācēji ne vienmēr saglabā visas mātesauga īpašības. Tādēļ sēklas īpaši piemērotas selekcijas mēģinājumiem vai dabiskāka izskata stādījumu veidošanai. Vienādas šķirnes iegūšanai drošāka ir veģetatīvā pavairošana.

Sēklas sēj svaigas vai pēc īslaicīgas uzglabāšanas vēsumā. Daudzos gadījumos dīgšanu uzlabo aukstuma periods, kas imitē dabisko ziemu. Sēklas izkaisa uz mitra, smalka un gaisa caurlaidīga substrāta virsmas. Tās pārklāj tikai ar ļoti plānu smilšu vai vermikulīta kārtu.

Sējumu uztur vienmērīgi mitru, izmantojot smalku smidzināšanu vai laistīšanu no apakšas. Substrāts nedrīkst izžūt, taču arī ilgstoša pārmitrināšana ir bīstama. Dīgšanas laiks var būt nevienmērīgs, tādēļ sējumu nevajag pārāk ātri izmest. Pēc sadīgšanas trauku novieto gaišā un vēsā vietā.

Kad stādi izveidojuši vairākas īstās lapas, tos uzmanīgi izpiķē atsevišķos podiņos. Jaunos augus pieradina pie āra apstākļiem pakāpeniski. Pirmajā gadā tie galvenokārt veido lapu rozeti un sakņu sistēmu. Pilnvērtīga ziedēšana parasti sākas vēlāk, kad augs ir sasniedzis pietiekamu briedumu.