Ūdenssalātu laistīšana būtībā nozīmē piemērota ūdens līmeņa, kvalitātes un temperatūras uzturēšanu, jo augs visu dzīves ciklu pavada uz ūdens virsmas. Saknes nepārtraukti saskaras ar ūdeni, taču lapu rozetei jāpaliek pēc iespējas sausai. Barības vielas tiek uzņemtas no ūdens, tādēļ mēslošana jāveic uzmanīgi un atbilstoši ūdenstilpes bioloģiskajai slodzei. Pārmērīga iejaukšanās bieži rada vairāk problēmu nekā mērena un pārdomāta kopšana.
Atšķirībā no podos audzētiem augiem ūdenssalāti necieš no klasiskas augsnes izžūšanas. Tomēr nelielā traukā ūdens līmenis karstā laikā var pazemināties tik strauji, ka saknes sāk pieskarties dibenam un sapīties nogulsnēs. Regulāra ūdens papildināšana saglabā saknēm brīvu telpu. Papildināšanai izmanto tīru, nostādinātu un pēc iespējas līdzīgas temperatūras ūdeni.
Lapas nav paredzētas pastāvīgai samirkšanai. To virsmu klāj smalki matiņi, kas palīdz atgrūst ūdeni, taču ilgstošas šļakatas tomēr var iespiest mitrumu rozetes centrā. Tur tas rada labvēlīgus apstākļus puvei. Tāpēc ūdeni nedrīkst liet tieši pāri auga lapām.
Mēslošanas nepieciešamība ir atkarīga no audzēšanas vietas. Dīķī ar zivīm un nobriedušu bioloģisko sistēmu barības vielu parasti ir pietiekami vai pat pārāk daudz. Tīrā dekoratīvā traukā bez dzīvniekiem tās var pakāpeniski izsīkt. Pirms mēslojuma lietošanas vienmēr jāizvērtē auga izskats, augšanas temps un aļģu daudzums.
Ūdens līmeņa papildināšana
Iztvaikošana īpaši strauja ir seklos, saulainos traukos. Karstā un vējainā laikā ūdens līmeni reizēm nepieciešams pārbaudīt katru dienu. Ja tas pazeminās, ūdeni pievieno lēni gar trauka malu. Spēcīga plūsma zem rozetēm var sabojāt saknes un apgāzt jaunus augus.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Dīķī ūdens līmeņa svārstības parasti nav tik straujas, tomēr ilgstošs sausums ietekmē arī lielākas ūdenstilpes. Pazeminoties līmenim, ūdenssalāti var iestrēgt seklā krasta zonā starp akmeņiem un dūņām. Tur saknes vairs nevar brīvi karāties, bet lapas berzējas gar krasta materiāliem. Augi jāpārvieto atpakaļ dziļākā un mierīgākā vietā.
Krāna ūdeni vēlams iepriekš nostādināt, īpaši nelieliem traukiem. Tas ļauj izlīdzināt temperatūru un samazina gaistošo dezinfekcijas savienojumu koncentrāciju. Ja ūdensapgādē izmanto stabilus hloramīnus, vienkārša nostādināšana var nebūt pietiekama. Šādā gadījumā piemērotāks ir akvāriju ūdens kondicionētājs.
Lietusūdens var būt labs papildināšanas avots, taču tā kvalitāte atkarīga no savākšanas virsmas. No vara, cinka vai netīra jumta notecējis ūdens var saturēt augiem un ūdens organismiem nevēlamus piemaisījumus. Arī ilgstoši stāvējis ūdens atvērtā mucā var kļūt piesārņots. Drošs ir svaigs lietusūdens, kas savākts tīrā, pārtikas produktiem piemērotā tvertnē.
Daļēja ūdens nomaiņa traukos un akvārijos
Nelielā traukā bez filtra daļēja ūdens nomaiņa palīdz samazināt uzkrāto organisko savienojumu daudzumu. Parasti vienā reizē pietiek nomainīt aptuveni piekto vai ceturto daļu tilpuma. Pilnīga ūdens nomaiņa izjauc mikroorganismu līdzsvaru un rada strauju ķīmisko parametru maiņu. Ūdenssalāti šādu stresu var izrādīt ar sakņu nomešanu vai lapu dzeltēšanu.
Nomaiņas biežums atkarīgs no ūdens dzidruma, smakas, augu blīvuma un organisko atlieku daudzuma. Ja ūdens saglabājas tīrs un tajā nav aļģu uzliesmojuma, pārāk bieža maiņa nav nepieciešama. Ja parādās nepatīkama smaka vai duļķainība, vispirms izņem bojātās lapas un nogulsnes. Pēc tam veic vairākas nelielas ūdens maiņas ar dažu dienu intervālu.
Akvārijā ūdens maiņu pielāgo visu iemītnieku vajadzībām. Ūdenssalāti var patērēt ievērojamu nitrātu daudzumu, tādēļ ļoti blīva sega reizēm samazina augiem pieejamo slāpekli līdz minimumam. Savukārt pārmērīgi daudz zivju rada barības vielu pārpalikumu. Līdzsvars jāvērtē pēc testu rezultātiem un augu faktiskā stāvokļa.
Mainot ūdeni, nedrīkst ilgstoši atstāt rozetes sausā traukā. Saknes ātri apžūst, īpaši siltā un sausā telpā. Augus uz īsu laiku var pārvietot bļodā ar daļu vecā ūdens. Pēc sistēmas sakopšanas tos uzmanīgi novieto atpakaļ uz virsmas.
Kad ūdenssalātiem vajadzīgs mēslojums
Mēslojums nepieciešams tad, ja augšana ir vāja, lapas kļūst bālas un ūdenī objektīvi trūkst barības vielu. Pirms barošanas jāpārliecinās, ka problēmu neizraisa aukstums, nepietiekama gaisma vai nepiemērots skābums. Šie faktori var radīt simptomus, kas līdzinās minerālvielu trūkumam. Mēslojums neatrisinās problēmu, ja saknes nespēj vielas uzņemt.
Dīķos ar zivīm papildu mēslošana visbiežāk nav vajadzīga. Zivju vielmaiņas produkti un sadalītās organiskās atliekas nodrošina slāpekli un fosforu. Ūdenssalāti šādos dīķos nereti aug tik strauji, ka tie regulāri jāizņem. Mēslojuma pievienošana šajā situācijā tikai palielinātu aļģu savairošanās risku.
Dekoratīvā ūdens traukā bez zivīm situācija var būt pretēja. Ja ūdeni regulāri maina un tajā nav cita organisko vielu avota, barības vielas pakāpeniski izsīkst. Tad piemērots ir pilnvērtīgs šķidrais ūdensaugu mēslojums ar mikroelementiem. Sākumā lieto tikai nelielu daļu no ražotāja norādītās devas.
Akvārijā mēslojuma izvēli nosaka arī citi augi. Preparātiem nevajadzētu saturēt pārmērīgi daudz vara, īpaši tad, ja akvārijā dzīvo garneles vai gliemeži. Devu aprēķina pēc faktiskā ūdens tilpuma, nevis trauka ārējiem izmēriem. Pēc mēslošanas vairākas dienas jāvēro gan ūdenssalātu, gan pārējās sistēmas reakcija.
Barības vielu trūkuma pazīmes
Vienmērīga vecāko lapu bālēšana bieži liecina par slāpekļa trūkumu. Augs pārvieto pieejamo slāpekli no vecajām lapām uz jaunajām, tāpēc ārējās lapas pirmās zaudē krāsu. Rozete vienlaikus aug lēni un veido maz sānu dzinumu. Tomēr līdzīgu ainu var radīt arī ilgstoši zema temperatūra.
Ja jaunās lapas kļūst dzeltenīgas, bet dzīslas saglabājas zaļākas, iespējams dzelzs vai citu mikroelementu pieejamības traucējums. Tas bieži sastopams sārmainā ūdenī, kur dzelzs pāriet augiem grūti izmantojamā formā. Vienkārša mēslojuma devas palielināšana ne vienmēr palīdz. Vispirms jāpārbauda ūdens skābums un jāizvēlas piemērots helatētu mikroelementu preparāts.
Kālija trūkuma gadījumā uz vecākām lapām var parādīties sīki caurumi, dzeltenīgi punkti vai bojātas malas. Šos simptomus viegli sajaukt ar mehāniskiem bojājumiem un kaitēkļu darbību. Jānovērtē, vai plankumi attīstās vienmērīgi uz vairākiem augiem. Ja problēma skar tikai vienu rozeti, biežāk vainojams fizisks bojājums.
Fosfora trūkums ūdenssalātiem ir retāks, jo dīķos tā parasti netrūkst. Augšana var kļūt ļoti lēna, bet lapas reizēm iegūst tumšāku, blāvu nokrāsu. Pārmērīgs fosfora daudzums ir daudz izplatītāka ūdens kvalitātes problēma. Tas veicina aļģu augšanu, tādēļ fosforu saturošus līdzekļus lieto tikai pamatotas nepieciešamības gadījumā.
Pārbarošanas riski un droša mēslošana
Pārāk liela mēslojuma deva var bojāt ūdenssalātu saknes. Sakņu gali kļūst tumši, augšana apstājas, un daļa sakņu masas var atdalīties. Vienlaikus ūdenī strauji savairojas aļģes, kas patērē skābekli un konkurē par mikroelementiem. Nelielā traukā situācija var pasliktināties dažu dienu laikā.
Mēslojumu nekad nelej tieši uz auga rozetes. Koncentrēts šķīdums var palikt starp lapām un izraisīt audu apdegumu vai puvi. Vispirms preparātu atšķaida atsevišķā ūdens traukā, pēc tam vienmērīgi pievieno audzēšanas ūdenim. Visdrošāk sākt ar mazu devu un palielināt to tikai pēc novērošanas.
Mēslošanas biežumu pielāgo augšanas sezonai. Vasarā, kad ir daudz gaismas un augsta temperatūra, augi barības vielas patērē straujāk. Rudenī un ziemā vielmaiņa palēninās, tādēļ iepriekšējā deva var kļūt pārmērīga. Ziemojošus augus baro tikai tad, ja redzamas nepārprotamas trūkuma pazīmes.
Pēc nejaušas pārdozēšanas jāveic vairākas daļējas ūdens maiņas. Vienā reizē nav vēlams pilnībā nomainīt visu ūdeni, jo augiem rastos papildu šoks. Jāizņem arī bojātās lapas un liekā aļģu masa. Turpmāk mēslošanu atsāk tikai pēc tam, kad saknes atkal sāk aktīvi augt.
