Sarkanajai eskalonijai nepieciešams vienmērīgs mitrums, tomēr tās saknes nepanes ilgstoši piesātinātu, bezgaisa augsni. Pareizā laistīšanas režīmā augsne starp mitrināšanas reizēm nedaudz apžūst, bet sakņu kamols nekad pilnīgi neizkalst. Mēslojums jālieto mēreni, jo pārāk liels slāpekļa daudzums rada mīkstus dzinumus un samazina ziemcietību. Veselīgākais krūms izaug tad, ja ūdens un barības vielu daudzums ir pielāgots augsnei, laikapstākļiem un auga attīstības posmam.
Mitruma vajadzības dažādos augšanas posmos
Tikko iestādītam krūmam regulāra laistīšana ir nepieciešama pat tad, ja šķirne vēlāk kļūst samērā izturīga pret īslaicīgu sausumu. Sākumā saknes atrodas galvenokārt vecajā poda kamolā un nespēj izmantot mitrumu plašā augsnes apgabalā. Ja kamols izžūst, jaunās saknītes var iet bojā dažu karstu dienu laikā. Tādēļ pirmajā sezonā augsnes mitrums jāpārbauda regulāri.
Otrajā un turpmākajos gados labi ieaudzies krūms veido plašāku sakņu sistēmu un labāk pārvar īsus sausuma periodus. Tomēr ilgstošs mitruma trūkums samazina jauno dzinumu garumu un ziedpumpuru skaitu. Sausumā lapas var zaudēt spīdumu, saritināties vai sākt brūnēt no malām. Šīs pazīmes liecina, ka ūdens padeve jāpalielina, negaidot masveida lapu nobiršanu.
Ziedēšanas laikā vienmērīgs augsnes mitrums palīdz saglabāt ziedus un veidot jaunus pumpurus. Krasas pārmaiņas starp pilnīgu sausumu un pārmērīgu laistīšanu augam rada stresu. Pēc ilgstošas izžūšanas uzreiz iedots milzīgs ūdens daudzums var aizplūst gar kamola malām, to pilnīgi nesamitrinot. Šādā gadījumā laistīšana jāatkārto vairākās mērenās porcijās.
Rudenī ūdens vajadzība samazinās, bet pilnībā laistīšanu pārtraukt nevajadzētu, ja ilgstoši nav nokrišņu. Mūžzaļās lapas turpina iztvaikot mitrumu arī vēsā laikā. Pirms augsnes sasalšanas dziļi samitrināta sakņu zona samazina ziemas izžūšanas risku. Īpaši nozīmīgi tas ir augiem pie ēku sienām un zem platām jumta pārkarēm.
Pareiza laistīšanas tehnika
Visefektīvākā ir lēna un dziļa laistīšana, kas samitrina visu aktīvo sakņu slāni. Ūdeni lej ne tikai tieši pie dzinumu pamatnes, bet arī plašākā aplī zem vainaga. Pieauguša krūma uzsūcošās saknes atrodas arī ārpus sākotnējā stādīšanas kamola. Laistīšanas laukums pakāpeniski jāpaplašina līdz ar vainaga augšanu.
Virspusēja samitrināšana dod īslaicīgu efektu, jo ūdens ātri iztvaiko un nesasniedz dziļākās saknes. Tā veicina sakņu koncentrēšanos augsnes augšējā slānī, kur tās vairāk cieš no karstuma un sala. Labāk laistīt retāk, bet izmantot pietiekamu ūdens daudzumu. Precīzu intervālu nosaka nevis kalendārs, bet augsnes faktiskais stāvoklis.
Mitruma pārbaude jāveic dažu centimetru dziļumā, jo mulčas vai augsnes virsma var būt sausa, kamēr zemāk joprojām ir pietiekami mitrs. Smagā augsnē ūdens saglabājas ilgāk, bet smilšainā substrātā tas izplūst ievērojami ātrāk. Ja zeme pielīp pie pirkstiem un ir vēsa, tūlītēja laistīšana var nebūt vajadzīga. Ja tā ir sausa un drupena visā pārbaudītajā dziļumā, krūms jāaplaista.
Laistīšanai piemērotākais ir rīts, kad lapu un augsnes temperatūra vēl nav augsta. Dienas karstumā daļa ūdens iztvaiko, savukārt vēla vakara laistīšana var ilgstoši uzturēt mitras lapas. Ūdens strūkla jāvirza uz augsni, nevis jāapsmidzina viss vainags. Pilienlaistīšana vai lēni tekoša šļūtene ir piemērota, ja sistēma nodrošina pietiekami plašu mitrinājuma zonu.
Laistīšana atbilstoši gadalaikam un audzēšanas veidam
Pavasarī augsnes mitruma rezerves bieži ir pietiekamas, taču pie siltas sienas zeme var izžūt pārsteidzoši ātri. Ja pavasaris ir vējains un sauss, lapas zaudē vairāk ūdens, nekā vēsā augsne ļauj saknēm uzņemt. Šādās situācijās nepieciešama mērena, bet regulāra laistīšana. Pārlaistīšana aukstā augsnē tomēr kavē sakņu darbību un veicina puvi.
Vasaras karstumā mitruma kontrole jāveic biežāk, īpaši jauniem, podos audzētiem vai nesen pārstādītiem augiem. Konteineri saulē var izžūt vienas dienas laikā, turklāt tumši podi stipri sakarst. Ūdens jālej tik ilgi, līdz tas sāk izplūst pa drenāžas atverēm. Paliktnī uzkrāto ūdeni pēc laistīšanas nedrīkst ilgstoši atstāt.
Rudenī laistīšanas biežumu samazina atbilstoši temperatūrai un nokrišņiem. Augsnei nevajadzētu būt pastāvīgi slapjai, jo vēsos apstākļos ūdens patēriņš būtiski samazinās. Tomēr sausā periodā pirms ziemas veic bagātīgu mitruma uzlādes laistīšanu. Pēc tam sakņu zonu mulčē, lai augsne nesasaltu pārāk strauji.
Ziemā ārā augošu krūmu parasti nelaista, kamēr augsne ir sasalusi. Atkušņa laikā podos turētiem augiem reizēm nepieciešams neliels ūdens daudzums, ja substrāts ir izžuvis. Vēsā ziemošanas telpā laista ļoti taupīgi, nepieļaujot ne pilnīgu izkalšanu, ne ilgstošu slapjumu. Jo zemāka temperatūra un vājāks apgaismojums, jo lēnāka ir ūdens izmantošana.
Mēslojuma izvēle un lietošanas laiks
Pavasarī, sākoties jaunai augšanai, sarkanajai eskalonijai var dot sabalansētu kompleksu mēslojumu. Tam jānodrošina slāpeklis lapu un dzinumu attīstībai, fosfors sakņu darbībai un kālijs audu izturībai. Lēnas iedarbības mēslojums ir ērts, jo barības vielas izdalās pakāpeniski. Devu vienmēr pielāgo krūma lielumam un augsnes auglībai.
Organisks mēslojums, piemēram, nobriedis komposts, uzlabo ne tikai barības vielu nodrošinājumu, bet arī augsnes struktūru. Pavasarī ap krūmu var izklāt plānu komposta kārtu, to viegli sajaucot ar virskārtu. Kompostu nedrīkst sabērt tieši pie stumbra vai dzinumu pamatnes. Svaigi kūtsmēsli nav piemēroti, jo tie var bojāt saknes un stimulēt pārāk strauju augšanu.
Pirms ziedēšanas un tās laikā noder mēslojums ar mērenu slāpekļa un lielāku kālija īpatsvaru. Kālijs palīdz regulēt ūdens apriti, stiprina audus un veicina kvalitatīvu ziedēšanu. Tomēr atsevišķu elementu nevajadzētu dot pārmērīgi, nezinot augsnes sastāvu. Barības vielu līdzsvars ir svarīgāks par ļoti augstu viena elementa koncentrāciju.
Vasaras otrajā pusē slāpekļa mēslošanu pakāpeniski pārtrauc. Vēlu izauguši, sulīgi dzinumi nepaspēj pārkoksnēties un ir īpaši jutīgi pret rudens salnām. Ja nepieciešams uzlabot ziemcietību, var izvēlēties rudens mēslojumu ar zemu slāpekļa un augstāku kālija saturu. Arī to lieto mēreni, jo mēslojums nevar kompensēt nepiemērotu stādīšanas vietu.
Barības vielu trūkuma un pārdozēšanas pazīmes
Vienmērīga lapu bālēšana un lēna augšana var liecināt par slāpekļa trūkumu, taču līdzīgu ainu rada arī bojātas saknes. Pirms mēslojuma došanas jāpārbauda augsnes mitrums, drenāža un sakņu kakla stāvoklis. Ja saknes atrodas aukstā, pārmitrā zemē, tās nespēj uzņemt pat pieejamās barības vielas. Papildu mēslojums šādā situācijā var problēmu padziļināt.
Dzeltenas lapas ar izteikti zaļām dzīslām var norādīt uz mikroelementu pieejamības traucējumiem. Tas dažkārt notiek pārāk sārmainā augsnē, kur atsevišķi elementi kļūst augam grūtāk izmantojami. Visdrošāk ir pārbaudīt augsnes reakciju un tikai pēc tam izvēlēties korekcijas līdzekli. Nejauša dažādu preparātu kombinēšana var izjaukt barības vielu līdzsvaru.
Pārbarotam krūmam veidojas ļoti gari, mīksti dzinumi ar lielām, tumši zaļām lapām. Šāds pieaugums bieži ir uzņēmīgāks pret laputīm, salu un mehāniskiem bojājumiem. Uz augsnes virsmas vai poda malām var parādīties balti sāļu nosēdumi. Ja pārdozēšana nav smaga un drenāža ir laba, substrātu pakāpeniski izskalo ar tīru ūdeni.
Sakņu apdegumu gadījumā lapu malas kļūst brūnas, augs vīst un neuzlabojas arī pēc laistīšanas. Šāda reakcija iespējama, ja koncentrēts mēslojums uzbērts tieši pie saknēm vai lietots sausā augsnē. Šķidru mēslojumu parasti drošāk dot pēc parastas laistīšanas, kad sakņu zona jau ir mitra. Regulāra novērošana un pieticīgas devas ir drošākas par retu, ļoti koncentrētu mēslošanu.
