Raudošā zīdkoka stādīšana un pavairošana: drošs sākums dekoratīvam kokam

Raudošā zīdkoka stādīšana prasa vairāk pārdomu nekā parasta krūma ievietošana dobē. Šim kokam jau pirmajā dienā jāizvēlas vieta, kur tas varēs daudzus gadus brīvi attīstīt savu nokareno vainagu. Veiksmīgs sākums nosaka ne tikai augšanas ātrumu, bet arī nākotnes formu, stabilitāti un ziemcietību. Pavairošanā jāņem vērā, ka dekoratīvās īpašības droši saglabājas tikai ar profesionālām veģetatīvām metodēm.

Vietas izvēle pirms stādīšanas

Raudošajam zīdkokam vajadzīga saulaina, silta un no spēcīgiem vējiem daļēji pasargāta vieta. Gaisma palīdz veidot blīvu lapojumu un veselīgus, labi nobriedušus dzinumus. Ja koks iestādīts ēnā, vainags var kļūt skrajāks un mazāk dekoratīvs. Tāpēc vietas izvēle jāveic, domājot par pilnu sezonu, nevis tikai par pavasara skatu.

Svarīgi ir paredzēt koka nākotnes platumu. Nokarenie zari ar gadiem var aizņemt ievērojamu telpu, pat ja stumbrs paliek salīdzinoši zems. To nevajadzētu stādīt pārāk tuvu žogam, ēkas sienai vai šauram celiņam. Pietiekama brīvā telpa ļauj izvairīties no nepārtrauktas un nevajadzīgas apgriešanas.

Augsnei jābūt caurlaidīgai, ar labu mitruma un gaisa līdzsvaru. Smagā mālā stādīšanas vieta jāuzlabo, lai ūdens nekrātos pie saknēm. Smilšainā augsnē savukārt vajadzīgs vairāk organisko vielu, kas palīdz noturēt mitrumu. Šādi pielāgojumi dod saknēm iespēju vienmērīgi ieaugt apkārtējā augsnē.

Pirms stādīšanas ir lietderīgi pārbaudīt arī praktisko piekļuvi kokam. Tam būs vajadzīga laistīšana, vainaga pārbaude un reizēm apgriešana. Ja koks atrodas grūti sasniedzamā vietā, kopšana ātri kļūst neregulāra. Laba atrašanās vieta ir tāda, kur estētika saskan ar ikdienas dārza darbu ērtumu.

Stādīšanas laiks un sagatavošana

Raudošo zīdkoku visbiežāk stāda pavasarī vai rudenī. Pavasaris ir drošāks aukstākos reģionos, jo kokam līdz ziemai ir visa sezona iesakņoties. Rudens stādīšana var būt veiksmīga, ja augsne vēl ir silta un ir pietiekams mitrums. Ļoti vēlu rudenī stādīt nav vēlams, jo saknes pirms sala var nepaspēt sākt aktīvi darboties.

Pirms stādīšanas sakņu kamols rūpīgi jāaplaista. Konteinerā audzēts koks bieži cieš nevis no barības vielu trūkuma, bet no nevienmērīgi samitrināta kamola. Ja saknes ap podu izveidojušas ciešu apli, tās uzmanīgi jāatbrīvo. Tas palīdz saknēm augt uz ārpusi, nevis turpināt griezties ap veco kamolu.

Stādīšanas bedre jāveido platāka par sakņu kamolu, bet ne nevajadzīgi dziļa. Koks jāstāda tādā pašā dziļumā, kādā tas audzis konteinerā vai audzētavā. Pārāk dziļa stādīšana var veicināt stumbra pamatnes bojājumus un sakņu skābekļa trūkumu. Pārāk sekla stādīšana savukārt pakļauj saknes izžūšanai.

Aizbēršanai izmanto esošo augsni, uzlabotu ar nobriedušu kompostu, ja tas nepieciešams. Pārāk bagātīgs, pilnīgi atšķirīgs substrāts bedrē nav vēlams, jo saknes var negribīgi izplesties tālāk. Pēc iestādīšanas augsne viegli jāpiespiež, lai neveidotos lielas gaisa kabatas. Tad koks pamatīgi jāaplaista, lai augsne labāk piekļautos saknēm.

Pirmo gadu aprūpe pēc stādīšanas

Pirmajā gadā svarīgākais ir sakņu sistēmas izveidošanās. Koks vēl nespēj pilnībā izmantot apkārtējo augsni, tāpēc sausuma periodos nepieciešama regulāra laistīšana. Ūdeni dod dziļi un lēni, lai samitrinātu visu sakņu zonu. Virspusēja mitrināšana var radīt maldīgu iespaidu, ka koks saņēmis pietiekami daudz ūdens.

Apdobi vēlams uzturēt bez nezālēm un zāliena. Konkurence pie jauna koka saknēm var būt ļoti spēcīga, īpaši sausās vasarās. Mulčas slānis palīdz mazināt šo konkurenci un stabilizē augsnes mitrumu. Tomēr mulča jāatstāj nelielā attālumā no stumbra, lai miza neatrastos pastāvīgā mitrumā.

Ja koks ir augstāks vai vieta vējaina, sākumā nepieciešams balsts. Balstam jānotur koks stabili, bet tas nedrīkst padarīt stumbru pilnīgi nekustīgu. Neliela kustība vējā veicina stiprāku stumbra audu veidošanos. Saite regulāri jāpārbauda, jo augošs stumbrs var ātri tikt saspiests.

Pirmajos gados nevajadzētu steigties ar spēcīgu formēšanu. Galvenais ir izņemt bojātus, sausos vai acīmredzami nepareizi augošos dzinumus. Raudošajam vainagam jāļauj dabiski izplesties, lai varētu saprast tā raksturu. Pārāk agrīna un stingra apgriešana bieži sabojā koka dabisko proporciju.

Pavairošanas iespējas un šķirnes īpašību saglabāšana

Raudošo zīdkoku mājas apstākļos visdrošāk iegādāties kā kvalitatīvu potētu stādu. Šāda forma nodrošina noteiktu stumbra augstumu un raksturīgo nokareno vainagu. No sēklām audzēti augi parasti neatkārto dekoratīvās īpašības. Tie var augt kā parasti zīdkoki, nevis kā vēlamā raudošā forma.

Profesionālās audzētavās pavairošanu visbiežāk veic ar potēšanu. Uz piemērota potcelma uzpotē dzinumu, kas saglabā šķirnei raksturīgo vainaga formu. Potējuma vieta nosaka nākotnes vainaga sākuma augstumu. Tāpēc stādu izvēlē svarīgi apskatīt ne tikai lapas, bet arī potējuma kvalitāti un stumbra taisnumu.

Spraudeņu apsakņošana var būt sarežģīta un ne vienmēr dod vienmērīgu rezultātu. Pat ja spraudnis iesakņojas, tam var nebūt tādas pašas auguma formas kā kvalitatīvam potētam kokam. Dekoratīvajos stādījumos tas ir būtisks trūkums, jo galvenā vērtība ir paredzama forma. Tāpēc amatieru pavairošana vairāk piemērota eksperimentiem, nevis reprezentatīvam dārzam.

Izvēloties stādu, jāpievērš uzmanība veselām saknēm, nebojātai mizai un līdzsvarotam vainagam. Lapas nedrīkst būt masveidā plankumainas, savītušas vai kaitēkļu bojātas. Potējuma vietai jābūt labi saaugušai, bez plaisām un pietūkumiem, kas liecina par problēmām. Labs stāds ir ieguldījums daudzos nākamajos gados, tāpēc to nevajadzētu izvēlēties tikai pēc zemākās cenas.