Cinerārijas stādīšana un pavairošana mājas apstākļos

Cinerārijas stādīšanā izšķiroša nozīme ir gaisīgam substrātam, mērenam poda izmēram un saudzīgai apiešanās ar smalko sakņu sistēmu. Augu var audzēt podā, balkona kastē vai vēsā siltumnīcā, ja vien tas ir pasargāts no sala un pārmērīga karstuma. Pavairošanai visbiežāk izmanto sēklas, jo šī metode ļauj iegūt daudz vienmērīgu stādu vienā audzēšanas ciklā. Veģetatīva pavairošana ir iespējama, taču praksē to izmanto retāk un galvenokārt īpašu šķirņu saglabāšanai.

Piemērota substrāta un trauka sagatavošana

Cinerārijas saknēm nepieciešams substrāts, kas vienlaikus spēj noturēt mitrumu un ātri novadīt lieko ūdeni. Piemērotu maisījumu var veidot no kvalitatīva stādu substrāta, perlīta un neliela daudzuma smalkas kompostētas mizas. Ļoti smaga vai mālaina augsne podā nav piemērota, jo pēc laistīšanas tā kļūst blīva. Sablīvētā vidē saknēm trūkst skābekļa un palielinās puves risks.

Substrāta reakcijai vēlams būt viegli skābai vai tuvu neitrālai. Pārāk kaļķainā augsnē var pasliktināties atsevišķu mikroelementu pieejamība, un jaunās lapas kļūst bālganas. Ja laistīšanas ūdens ir ļoti ciets, substrāta reakcija laika gaitā var paaugstināties. Šādā gadījumā lietderīgi periodiski izmantot mīkstāku ūdeni.

Stādīšanas traukam obligāti jābūt ar drenāžas atverēm. Nelielam stādam izvēlas podu, kura diametrs tikai nedaudz pārsniedz sakņu kamola izmēru. Pārāk plašā traukā substrāts žūst nevienmērīgi, un auga neapgūtajās zonās uzkrājas lieks mitrums. Pakāpeniska pārstādīšana lielākos podos ir drošāka par tūlītēju ievietošanu ļoti lielā traukā.

Pirms stādīšanas podu izmazgā, īpaši tad, ja tajā iepriekš audzis cits augs. Vecos traukos var saglabāties slimību ierosinātāji, kaitēkļu oliņas un minerālsāļu nogulsnes. Ja pods lietots atkārtoti, to vēlams dezinficēt ar piemērotu līdzekli un rūpīgi noskalot. Tīrs trauks un svaigs substrāts ievērojami samazina jauno sakņu inficēšanās risku.

Stādīšana podos un balkona kastēs

Pirms stādīšanas cinerārijas sakņu kamolu viegli samitrina, lai tas būtu elastīgs un nesadalītos. Augu izņem no vecā poda, pieturot pie sakņu kamola, nevis raujot aiz lapām vai ziednešiem. Ja saknes cieši apvijušās gar poda sienām, tās var ļoti uzmanīgi atbrīvot ar pirkstiem. Stipri traumēt saknes nedrīkst, jo cinerārija pēc šāda bojājuma atjaunojas lēni.

Augu stāda tādā pašā dziļumā, kādā tas audzis iepriekš. Lapu rozetes pamatne nedrīkst tikt apbērta ar biezu substrāta kārtu, jo mitrā vidē tā var sākt pūt. Ap sakņu kamolu iepilda augsni un viegli piespiež, neatstājot lielas gaisa kabatas. Substrātu nav vēlams stipri sablīvēt ar rokām.

Pēc stādīšanas cinerāriju vienmērīgi aplaista, līdz neliels ūdens daudzums iztek pa drenāžas atverēm. Lieko ūdeni no paliktņa izlej, lai saknes neatrastos stāvošā mitrumā. Pirmajās dienās augu novieto gaišā, bet no tiešas saules pasargātā vietā. Mēslojumu uzreiz pēc pārstādīšanas parasti nedod.

Balkona kastē starp augiem jāatstāj pietiekama telpa gaisa cirkulācijai. Pārāk blīvs stādījums ilgāk saglabā mitras lapas un rada labvēlīgus apstākļus pelēkajai puvei. Stādot vairākas cinerārijas kopā, jāņem vērā šķirnes pieauguša auga platums. Labi izvietoti augi veido pilnīgu kompozīciju, nesaspiežot cits cita lapotni.

Pavairošana ar sēklām

Cinerārijas sēklas ir smalkas, tādēļ tās sēj uz izlīdzināta un iepriekš samitrināta substrāta virsmas. Sēklas parasti neapber ar biezu augsnes kārtu, jo dīgšanai tām nepieciešama gaisma. Tās var viegli piespiest substrātam ar gludu dēlīti vai karotes aizmuguri. Sējumu samitrina ar smalku smidzinātāju, lai sēklas netiktu izskalotas.

Sēšanas trauku pārklāj ar caurspīdīgu vāku vai plēvi, lai uzturētu vienmērīgu mitrumu. Pārsegums katru dienu īslaicīgi jāpaceļ, nodrošinot gaisa apmaiņu un novēršot pārmērīgu kondensātu. Substrātam jābūt mitram, bet ne slapjam. Pārlaistīts sējums ir īpaši uzņēmīgs pret dīgstu puvi.

Dīgšanai piemērota mērena temperatūra, kas parasti ir zemāka nekā daudziem vasaras viengadīgajiem augiem. Pārāk liels karstums var samazināt dīgtspēju un veicināt vāju, izstīdzējušu dīgstu veidošanos. Trauku novieto gaišā vietā bez tiešas saules. Kad parādās pirmie dīgsti, pārsegumu pakāpeniski noņem.

Stādiņus piķē pēc tam, kad tie izveidojuši vairākas īstās lapas un tos iespējams droši satvert. Katru augu pārceļ atsevišķā nelielā podā vai stādu kasetes šūnā. Stādīšanas laikā jācenšas nesaspiedēt smalko stublāju un nebojāt saknes. Pēc piķēšanas augus dažas dienas sargā no intensīvas saules un uztur vienmērīgu mitrumu.

Jauno augu audzēšana un veģetatīvā pavairošana

Jaunām cinerārijām vajadzīga spilgta izkliedēta gaisma un vēsa, labi vēdināta vide. Gaismas trūkums izraisa dzinumu izstīdzēšanu, bet pārmērīgs karstums veicina mīkstu lapu veidošanos. Podus regulāri pagriež, lai augi attīstītos simetriski. Starp stādiem jāatstāj pietiekams attālums, lai lapas nepārklātos.

Laistīšanu veic uzmanīgi, vēlams no apakšas vai gar poda malu. Ūdens strūkla nedrīkst izgāzt jaunos augus vai sakrāties lapu rozetes centrā. Pirms nākamās laistīšanas substrāta virskārtai ļauj nedaudz apžūt. Pilnīga izžūšana šajā stadijā var neatgriezeniski bojāt smalkās saknes.

Kad stādi ir labi iesakņojušies, tos sāk barot ar ļoti vāju kompleksā mēslojuma šķīdumu. Pārāk koncentrēta barošana izraisa sakņu apdegumus un nevienmērīgu augšanu. Mēslojumu dod tikai mitram substrātam un ne biežāk, nekā nepieciešams pēc augu attīstības. Veseliem stādiem jābūt kompaktiem, ar stingrām, vienmērīgi zaļām lapām.

Veģetatīvai pavairošanai var izmantot veselus sānu dzinumus no atlasīta mātesauga. Spraudeņus ievieto sterilā, vieglā substrātā un uztur augstā gaisa mitrumā, nepārmitrinot pamatni. Šī metode ir sarežģītāka, jo mīkstie audi viegli pūst un ne visas šķirnes vienādi labi apsakņojas. Tādēļ mājas apstākļos sēklu pavairošana parasti ir drošāka un praktiskāka.