Sarkanās plaušķenes veiksmīga ieaudzēšana sākas ar piemērotas vietas un kvalitatīva stādāmā materiāla izvēli. Augs visdrošāk iesakņojas vēsā, trūdvielām bagātā un vienmērīgi mitrā augsnē. To var pavairot, dalot ceru, atdalot apsakņotus sakneņu posmus vai sējot sēklas. Veģetatīvā pavairošana ļauj precīzi saglabāt mātesauga īpašības, bet sēšana dod ģenētiski daudzveidīgākus pēcnācējus.
Stādīšanas vietas un laika izvēle
Visdrošākais stādīšanas laiks ir agrs pavasaris vai vasaras beigas, kad augsne ir mitra un gaisa temperatūra nav pārmērīgi augsta. Pavasarī iestādīts augs var iesakņoties visas sezonas garumā. Vasaras beigās stādīšanu vēlams pabeigt pietiekami agri, lai saknes nostiprinātos pirms augsnes sasalšanas. Karstā vasaras vidū pārstādīšana ir iespējama tikai ar ļoti rūpīgu laistīšanu un noēnojumu.
Vietai jābūt gaišā pusēnā vai vietā, kuru saule apspīd galvenokārt no rīta. Pusdienlaika un pēcpusdienas saule sausā augsnē var apdedzināt lapas. Zem lapu kokiem plaušķene izmanto pavasara gaismu, bet vasarā iegūst vēlamo aizēnojumu. Tomēr to nevajadzētu stādīt pārāk tuvu kokiem ar ļoti blīvu un konkurētspējīgu sakņu sistēmu.
Augsnei jābūt irdenai, barības vielām bagātai un labi drenētai. Pirms stādīšanas tajā iestrādā nobriedušu kompostu vai lapu trūdu. Smagā mālā struktūru var uzlabot ar kompostētu mizu un rupjāku organisko materiālu. Vieglā smilts augsnē jāpievieno vairāk humusa, lai tā ilgāk saglabātu mitrumu.
Stādīšanas attālumu izvēlas atbilstoši šķirnes augumam un paredzētajam stādījuma blīvumam. Parasti starp augiem atstāj tik daudz vietas, lai pieaugušie ceri viegli saskartos, bet nepārklātos pārmērīgi. Pārāk ciešs stādījums ātri zaudē gaisa cirkulāciju un var kļūt uzņēmīgs pret slimībām. Pārāk liels attālums savukārt ilgāk atstāj kailu augsni, kurā viegli ieaug nezāles.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Pareiza stādīšanas tehnika
Pirms stādīšanas podā audzētu plaušķeni rūpīgi aplaista. Mitrs sakņu kamols vieglāk izslīd no poda un mazāk sadalās. Ja saknes cieši savijušās gar poda sienām, tās uzmanīgi atbrīvo ar pirkstiem. Spēcīgi sablīvētu kamolu nevajadzētu atstāt neskartu, jo saknes var turpināt augt lokveidā.
Stādāmajai bedrei jābūt nedaudz platākai par sakņu sistēmu, bet ne pārmērīgi dziļai. Augu novieto tādā pašā dziļumā, kādā tas audzis podā vai iepriekšējā vietā. Augšanas pumpuru un lapu kātu pamatnes aprakšana var izraisīt pūšanu. Pārāk sekla stādīšana savukārt pakļauj saknes izžūšanai un temperatūras svārstībām.
Pēc auga ievietošanas bedri piepilda ar sagatavoto augsni un viegli piespiež ar rokām. Augsni nevajadzētu stipri sablīvēt, jo saknēm nepieciešams gaiss. Pēc stādīšanas augu bagātīgi aplaista, lai augsne cieši piekļautos saknēm un neveidotos tukšumi. Ja augsne pēc laistīšanas nosēžas, nepieciešamo daudzumu uzmanīgi papildina.
Ap jauno augu izklāj plānu organiskās mulčas slāni. Tas aizkavē nezāļu augšanu un palīdz uzturēt vienmērīgu mitrumu. Mulču neatstāj cieši piespiestu pie cera centra, jo tur nepieciešama brīva gaisa piekļuve. Pirmajās nedēļās regulāri pārbauda augsni un nepieļauj tās pilnīgu izžūšanu.
Pavairošana ar cera dalīšanu
Cera dalīšana ir vienkāršākā un drošākā sarkanās plaušķenes pavairošanas metode. To parasti veic pēc ziedēšanas, agrā rudenī vai pavasara sākumā. Vēsā un mitrā laikā sadalītās daļas zaudē mazāk ūdens un ātrāk atjauno sakņu darbību. Karstā laikā darbs jāatliek vai jāveic tikai apmākušās dienas vakarā.
Pirms dalīšanas mātesaugu rūpīgi aplaista, lai augsne būtu vienmērīgi mitra. Ceru izrok ar dārza dakšu, cenšoties saglabāt pēc iespējas vairāk sakņu. Augsni viegli nokrata vai noskalo, lai būtu redzami sakneņi un augšanas pumpuri. Tad ceru sadala ar rokām vai tīru, asu nazi.
Katrai jaunajai daļai jābūt vismaz vienam veselam augšanas pumpuram un pietiekamam sakņu daudzumam. Ļoti mazi fragmenti iesakņojas lēnāk un ir jutīgāki pret izžūšanu. Bojātās, mīkstās vai satumsušās sakņu daļas nogriež līdz veseliem audiem. Griezuma vietas var īslaicīgi apžāvēt ēnā, taču saknes nedrīkst pilnībā izkalst.
Sadalītos augus stāda nekavējoties iepriekš sagatavotā augsnē. Pēc stādīšanas lapojumu var nedaudz saīsināt, lai samazinātu ūdens iztvaikošanu. Augus kārtīgi aplaista un turpmākajās nedēļās sargā no tiešas saules. Par veiksmīgu iesakņošanos liecina jaunu lapu parādīšanās un lapojuma tvirtuma saglabāšanās.
Pavairošana ar sēklām un jauno augu kopšana
Sēklu pavairošana ir lēnāka, taču tā ļauj iegūt lielāku augu skaitu. Sēklas ievāc, kad augļi ir nobrieduši, bet vēl nav izbiruši. Tās vislabāk sēt drīz pēc novākšanas, jo ilgstošas glabāšanas laikā dīgtspēja var samazināties. Svaigas sēklas var iesēt kastītēs vai sagatavotā, no nezālēm attīrītā dobē.
Daudzām plaušķenēm dīgšanu veicina aukstuma periods. Rudenī iesētas sēklas ziemā dabiski iziet nepieciešamo stratifikāciju. Pavasara sējai sēklas noteiktu laiku var turēt vēsā, mitrā vidē. Substrātam jābūt vieglam, vienmērīgi mitram un bez stāvoša ūdens.
Dīgšana var būt nevienmērīga, tādēļ sējumu nevajadzētu pārāk ātri uzskatīt par neveiksmīgu. Jaunos dīgstus sargā no tiešas saules, izžūšanas un gliemežiem. Kad augiem izveidojušās vairākas īstās lapas, tos uzmanīgi pārpiķē atsevišķi vai izretina. Sakņu sistēma ir trausla, tādēļ pārstādīšanas laikā substrātam jābūt mitram.
No sēklām audzēti augi var atšķirties no mātesauga pēc ziedu toņa, auguma un lapu formas. Tas ir svarīgi, ja dārzā paredzēts saglabāt konkrētas šķirnes īpašības. Šķirņu pavairošanai drošāka ir cera dalīšana vai apsakņotu sakneņu atdalīšana. Neatkarīgi no metodes jaunajiem augiem pirmajā sezonā nepieciešams stabils mitrums un aizsardzība pret ekstrēmiem laikapstākļiem.
