Ugunssarkanās kļavas stādīšana un pavairošana

Ugunssarkanās kļavas stādīšana ir darbs, kurā sākotnējā precizitāte nosaka auga nākotnes veselību. Pareizi izvēlēta vieta, piemērots stādīšanas dziļums un laba sakņu zonas sagatavošana palīdz augam ātri ieaugties. Pavairošana iespējama vairākos veidos, taču katrai metodei ir savas priekšrocības un ierobežojumi. Dārza praksē svarīgākais ir izvēlēties tādu paņēmienu, kas atbilst mērķim, pieejamajam laikam un vēlamajai auga kvalitātei.

Stādīšanas vietas sagatavošana

Pirms stādīšanas jāizvēlas vieta ar labu apgaismojumu un caurlaidīgu augsni. Ugunssarkanā kļava panes dažādus apstākļus, taču vislabāk aug tur, kur saknes nav pastāvīgi slapjas. Vietai jābūt pietiekami plašai, lai vainags nākotnē varētu attīstīties bez saspiešanas. Pārāk tuvu ēkām vai lieliem kokiem stādīts augs bieži zaudē dekoratīvo formu.

Stādīšanas bedre jāveido platāka par sakņu kamolu, bet ne pārlieku dziļa. Saknēm vieglāk ieaugties, ja apkārtējā augsne ir irdināta un nav blīva kā siena. Bedres apakšā nevajadzētu veidot ļoti bagātīgu mēslojuma slāni, jo tas var bojāt jaunās saknes. Labāk izmantot mērenu komposta daudzumu, kas sajaukts ar esošo augsni.

Sakņu kaklam pēc stādīšanas jāatrodas aptuveni vienā līmenī ar apkārtējo augsni. Pārāk dziļa stādīšana ir viena no biežākajām kļūdām, jo tā veicina mizas izsušanu un sakņu kakla puvi. Ja stāds ir konteinerā, pirms stādīšanas jāpārbauda, vai saknes nav cieši savijušās aplī. Šādas saknes saudzīgi jāatbrīvo, lai tās sāktu augt uz āru.

Pēc iestādīšanas augs rūpīgi jāaplaista. Ūdens palīdz augsnei cieši piekļauties saknēm un samazina gaisa kabatu veidošanos. Ap stādu var izveidot nelielu laistīšanas valnīti, kas notur ūdeni sakņu zonā. Pēc tam virsmu vēlams mulčēt, atstājot brīvu laukumu ap pašu stumbru.

Stādīšanas laiks un pirmā sezona

Labākais stādīšanas laiks parasti ir pavasaris vai rudens. Pavasarī stādam ir visa veģetācijas sezona, lai izveidotu jaunas saknes. Rudenī augsne vēl ir silta, bet gaisa temperatūra zemāka, tāpēc mitruma zudums ir mazāks. Ļoti karstā vasaras laikā stādīšana ir riskantāka un prasa rūpīgāku laistīšanu.

Konteinerstādus var stādīt plašākā periodā, ja vien augsne nav sasalusi vai pārkarsusi. Tomēr arī konteinerstādiem pirmajā sezonā vajadzīga uzmanība. Sakņu kamols bieži izžūst ātrāk nekā apkārtējā augsne, īpaši ja tas audzis kūdrainā substrātā. Tāpēc mitrums jāpārbauda tieši sakņu zonā.

Pirmajā sezonā nevajadzētu pārspīlēt ar mēslojumu. Ja stādīšanas laikā izmantots kvalitatīvs komposts, papildu barošana bieži nav nepieciešama. Galvenais uzdevums ir nodrošināt vienmērīgu mitrumu un pasargāt stādu no mehāniskiem bojājumiem. Spēcīgu augšanu labāk gaidīt nākamajā gadā, kad saknes būs nostiprinājušās.

Ja stāds ir augsts un vieta vējaina, var izmantot mietu atbalstu. Saites nedrīkst būt pārāk stingras, jo stumbram jāspēj nedaudz kustēties. Neliela kustība veicina stiprāka stumbra veidošanos. Atbalstu parasti noņem, kad augs ir stabili iesakņojies un pats noturas vertikāli.

Pavairošana ar sēklām

Ugunssarkano kļavu iespējams pavairot ar sēklām. Šī metode ir dabiska un piemērota, ja vajadzīgs lielāks augu skaits. Tomēr sēklaudži var būt atšķirīgi pēc auguma, vainaga formas un rudens krāsojuma. Ja vajadzīga precīza šķirnes īpašību saglabāšana, sēklas nav drošākais risinājums.

Sēklas parasti nobriest spārnoto riekstiņu veidā. Tās ievāc, kad augļi ir nobrieduši, bet vēl nav pilnībā izbiruši. Dīgtspēju uzlabo aukstuma periods, kas atdarina dabisku ziemu. Tāpēc sēklas var sēt rudenī ārā vai stratificēt kontrolētos apstākļos.

Sēšanai izmanto vieglu, caurlaidīgu substrātu. Sēklas neierok pārāk dziļi, jo tām vajadzīgs vienmērīgs mitrums un gaisa piekļuve. Substrātam jābūt mitram, bet ne slapjam. Pārmērīgs mitrums var veicināt pelējumu un jauno dīgstu bojāeju.

Jaunie sējeņi pirmajā gadā jāaudzē saudzīgi. Tie jāpasargā no izkalšanas, nezālēm un tiešas konkurences. Pārstādīšanu labāk veikt, kad augi ir pietiekami spēcīgi un izveidojuši sakņu sistēmu. Pakāpeniska pieradināšana pie āra apstākļiem palīdz iegūt veselīgākus stādus.

Veģetatīvā pavairošana un stādu kvalitāte

Veģetatīvā pavairošana ļauj labāk saglabāt vēlamās īpašības. To var veikt ar spraudeņiem, atvasēm vai profesionālās audzētavās arī ar potēšanu. Spraudeņu apsakņošana prasa vairāk pieredzes nekā sēšana. Tai nepieciešams piemērots mitrums, temperatūra un aizsardzība pret izkalšanu.

Puskoksnainus spraudeņus parasti ņem aktīvās augšanas periodā, kad dzinumi vairs nav pilnīgi mīksti. Spraudeņiem jābūt veselīgiem, bez slimību pazīmēm un kaitēkļu bojājumiem. Apakšējās lapas noņem, lai samazinātu ūdens zudumu. Apsakņošanai izmanto gaisīgu substrātu un paaugstinātu gaisa mitrumu.

Dārza apstākļos vienkāršāka var būt pavairošana ar atvasēm, ja augs tās veido. Atvasei jābūt ar savām saknēm vai pietiekami attīstītu sakņu sākumu. To atdala uzmanīgi, nebojājot mātesauga galvenās saknes. Pēc atdalīšanas jaunais augs jāstāda ēnainākā, aizsargātā vietā līdz nostiprināšanās brīdim.

Pērkot stādu, jāizvēlas veselīgs augs ar labi sazarotu sakņu sistēmu. Vainagam jābūt līdzsvarotam, bez lielām brūcēm un sausiem zariem. Sakņu kaklam jābūt redzamam un nebojātam. Kvalitatīvs sākuma materiāls ievērojami samazina kopšanas problēmas vēlākajos gados.