Sarkanās eskalonijas veiksmīga ieaugšana sākas ar piemērotu stādīšanas laiku, rūpīgi sagatavotu augsni un nebojātu sakņu kamolu. Latvijas apstākļos drošāk to stādīt pavasarī, lai līdz pirmajai ziemai izveidotos pietiekami plaša sakņu sistēma. Pavairošanai vispraktiskāk izmantot spraudeņus, jo tie saglabā mātesauga īpašības un piemērotos apstākļos apsakņojas samērā uzticami. Gan stādot, gan pavairojot svarīgi izvairīties no ilgstoša pārmitruma un krasām substrāta temperatūras svārstībām.
Stādīšanas laiks un vietas sagatavošana
Pavasaris ir piemērotākais stādīšanas laiks reģionos, kuros ziemā iespējams stiprs sals. Darbu var sākt, kad augsne ir atkususi, apžuvusi un kļuvusi viegli apstrādājama. Pārāk agri iestādīts krūms aukstā, slapjā zemē sakņojas lēni un var ciest no puves. Stādīšanu nevajadzētu atlikt arī līdz vasaras karstumam, kad lapas iztvaiko daudz ūdens.
Rudens stādīšana pieļaujama vienīgi maigā, aizsargātā mikroklimatā un labi drenētā augsnē. Ja krūms līdz salam nepaspēj izveidot jaunas saknes, to var izcilāt augsnes sasalšanas un atkušanas cikli. Vēlu stādītam augam ir grūtāk papildināt lapu zaudēto mitrumu ziemas saulē un vējā. Tādēļ Latvijas lielākajā daļā drošāka izvēle ir pavasara pirmā puse.
Pirms bedres rakšanas jānovērtē ne tikai apgaismojums, bet arī ūdens kustība pēc stipra lietus. Ja izvēlētajā vietā peļķes saglabājas vairākas dienas, nepieciešama drenāžas uzlabošana vai paaugstināta stādījuma izveide. Jāpārbauda arī, vai tuvumā nav lielu koku sakņu, kas konkurēs par ūdeni. Siltas sienas tuvums ir priekšrocība tikai tad, ja sakņu zona nav pārmērīgi sausa.
Stādīšanas laukumu vēlams sagatavot platāku nekā podā esošais sakņu kamols. Augsni uzirdina vismaz divas vai trīs reizes lielākā diametrā, lai jaunajām saknēm būtu viegli izplatīties. Izrakto zemi sajauc ar nobriedušu kompostu, bet nepievieno lielu daudzumu koncentrēta minerālmēslojuma. Tiešs sakņu kontakts ar stipru mēslojumu var radīt audu apdegumus.
Pareiza stādīšanas tehnika
Pirms izņemšanas no poda augu rūpīgi aplaista, lai sakņu kamols būtu vienmērīgi mitrs un nesadalītos. Ja saknes gar poda malām izveidojušas ciešu spirāli, tās uzmanīgi atbrīvo ar pirkstiem. Ļoti blīvu kamola virsmu var dažās vietās sekli iegriezt ar tīru nazi. Tas rosina saknes augt uz āru, nevis turpināt riņķot ap veco kamolu.
Stādīšanas bedrei jābūt nedaudz platākai par sakņu sistēmu, bet nevajadzētu to veidot pārmērīgi dziļu. Krūms jānovieto tādā pašā dziļumā, kādā tas audzis podā. Pārāk dziļa stādīšana apgrūtina gaisa piekļuvi sakņu kaklam un palielina puves risku. Savukārt pārāk sekli novietots kamols vasarā ātri izžūst un ziemā vairāk cieš no sala.
Aizpildot bedri, augsni ieber pakāpeniski un viegli piespiež, lai ap saknēm nepaliktu lielas gaisa kabatas. Zemi nevajag sablīvēt ar spēku, jo saknēm nepieciešama poraina vide. Pēc stādīšanas izveido zemu laistīšanas apmali, kas palīdz ūdenim iesūkties tieši sakņu zonā. Krūmu bagātīgi aplaista, pat ja augsne sākotnēji šķiet mitra.
Pēc laistīšanas augsnes līmenis var nedaudz nosēsties, tādēļ jāpārbauda sakņu kakla novietojums. Ja nepieciešams, pievieno nelielu zemes daudzumu, neapberot dzinumu pamatni. Virsmu pārklāj ar aptuveni piecus līdz astoņus centimetrus biezu mulčas slāni. Mulču tur atstatus no stumbra, lai novērstu pārmērīgu mitrumu tiešā mizas tuvumā.
Pavairošana ar spraudeņiem
Vasaras sākumā var iegūt daļēji nobriedušus spraudeņus no veselīgiem, neziedošiem dzinumiem. Piemērots dzinums ir elastīgs, taču tā pamatne jau sāk kļūt stingrāka un nedaudz pārkoksnēties. Spraudeni griež zem lapu mezgla ar asu, dezinficētu instrumentu. Parasti pietiek ar aptuveni astoņus līdz divpadsmit centimetrus garu posmu.
No spraudeņa apakšējās daļas noņem lapas, atstājot dažas lapas galotnē. Ja atlikušās lapas ir lielas, tās var daļēji saīsināt, lai samazinātu ūdens iztvaikošanu. Apakšējo griezumu iespējams apstrādāt ar apsakņošanos veicinošu līdzekli, lai gan tas nav obligāti. Sagatavoto spraudeni ievieto tīrā, gaisa caurlaidīgā un mēreni mitrā substrātā.
Apsakņošanai piemērots ir kūdras vai kokosa šķiedras maisījums ar perlītu, rupju smilti vai citu porainu materiālu. Substrātam jānotur mitrums, bet pēc laistīšanas liekajam ūdenim ātri jānotek. Trauku novieto gaišā vietā bez tiešas pusdienlaika saules. Pārāk spēcīga saule sakarsē lapas un izraisa vīšanu, pirms izveidojušās saknes.
Gaisa mitrumu var paaugstināt ar caurspīdīgu pārsegu, taču spraudeņi regulāri jāvēdina. Pastāvīgi noslēgta, slapja vide veicina pelējumu un dzinumu pamatnes puvi. Par sakņu veidošanos liecina jauns pieaugums un viegla pretestība, uzmanīgi pavelkot spraudeni. Pēc apsakņošanās jaunos augus pakāpeniski pieradina pie sausāka gaisa un intensīvākas gaismas.
Jauno augu audzēšana un citas pavairošanas iespējas
Apsakņotus spraudeņus sākumā pārstāda nelielos podos, kuros iespējams viegli kontrolēt mitrumu. Pārāk liels pods ilgstoši saglabā slapju substrātu un palielina sakņu puves risku. Jauno augu tur gaišā, no stipra vēja un dedzinošas saules pasargātā vietā. Pirmajās nedēļās pēc pārstādīšanas mēslojumu lieto ļoti piesardzīgi.
Kad jaunais krūmiņš atsāk aktīvu augšanu, tā galotni var viegli saīsināt, lai veicinātu zarojumu. Griešanu veic virs veselīga lapu pāra, izmantojot tīras šķēres. Vienlaikus nevajadzētu noņemt pārāk lielu lapu daudzumu, jo lapas nodrošina enerģiju sakņu attīstībai. Kompakta vainaga veidošana jāveic pakāpeniski vairākās sezonās.
Sarkano eskaloniju iespējams pavairot arī ar noliektņiem, īpaši tad, ja mātesaugam ir zemi, lokani zari. Izvēlēto zaru noliec līdz augsnei, tā apakšpusē viegli ievaino mizu un nostiprina zem nelielas zemes kārtas. Zaru galotni atstāj virs zemes un piesien pie balsta, lai tā augtu vertikāli. Pēc sakņu izveidošanās jauno augu atdala no māteskrūma un pārstāda.
Pavairošana ar sēklām parasti ir lēnāka un nedod pilnīgi vienādus pēcnācējus. Šķirņu augiem sējeņu ziedu krāsa, auguma forma un salcietība var atšķirties no mātesauga. Tādēļ sēklu metode vairāk piemērota selekcijai vai eksperimentālai audzēšanai. Praktiskā dārzkopībā spraudeņi un noliektņi ir paredzamāki un ātrāki risinājumi.
