Rudzupuķes slimības un kaitēkļi

Lai gan rudzupuķe tiek uzskatīta par izturīgu un mazprasīgu augu, kas reti cieš no nopietnām problēmām, tā tomēr nav pilnībā pasargāta no dažādām slimībām un kaitēkļiem. Savlaicīga problēmu atpazīšana un pareiza rīcība ir būtiska, lai saglabātu augu veselību un dekorativitāti. Lielākoties veselīgu un spēcīgu augu uzturēšana, nodrošinot tiem optimālus augšanas apstākļus, ir labākā profilakse. Pārlieku blīvs stādījums, nepietiekama gaisa cirkulācija un pārmērīgs mitrums ir galvenie riska faktori, kas veicina slimību attīstību. Tāpēc ir svarīgi zināt, kādas ir biežāk sastopamās problēmas un kā ar tām cīnīties, lai tavas rudzupuķes ziedētu krāšņi un bez raizēm.

Visbiežāk sastopamā slimība, kas skar rudzupuķes, ir miltrasa. Tā ir sēnīšu slimība, kas izpaužas kā balts, miltains aplikums uz lapām, stublājiem un dažreiz arī ziedpumpuriem. Slimība parasti attīstās siltā un mitrā laikā, īpaši, ja augi ir sastādīti pārāk blīvi un trūkst gaisa cirkulācijas. Lai gan miltrasa reti kad nogalina augu, tā ievērojami bojā tā dekoratīvo izskatu un var vājināt augu, padarot to uzņēmīgāku pret citām problēmām.

Profilakse ir labākais veids, kā cīnīties ar miltrasu. Nodrošini pietiekamu attālumu starp augiem, lai gaiss varētu brīvi cirkulēt. Laisti augus no rīta un lej ūdeni tieši uz sakņu zonu, izvairoties no lapu slapināšanas. Ja pamani pirmās slimības pazīmes, nekavējoties noņem un iznīcini inficētās lapas, lai novērstu tālāku izplatību. Neizmanto šīs lapas kompostā, jo sēnīšu sporas var saglabāties un inficēt citus augus.

Ja slimība ir izplatījusies plašāk, var izmantot dabiskus līdzekļus. Viens no populārākajiem ir piena sūkalu vai vājpiena šķīdums (1 daļa piena pret 9 daļām ūdens), ar ko apsmidzina augus reizi nedēļā saulainā dienā. Arī sodas šķīdums (1 tējkarote dzeramās sodas, daži pilieni šķidro ziepju uz litru ūdens) var palīdzēt. Nopietnākos gadījumos var lietot fungicīdus, bet vienmēr jāizvēlas videi draudzīgāki varianti uz sēra vai vara bāzes.

Vēl viena sēnīšu slimība, kas var skart rudzupuķes, ir rūsa. Tā parādās kā mazi, oranži vai brūni plankumi, kas atgādina rūsas pūslīšus, parasti uz lapu apakšpuses. Līdzīgi kā miltrasa, arī rūsa attīstās mitros apstākļos. Stipras infekcijas gadījumā lapas var nodzeltēt un nokrist priekšlaicīgi. Cīņas metodes ir līdzīgas kā ar miltrasu: inficēto daļu noņemšana, gaisa cirkulācijas nodrošināšana un fungicīdu lietošana smagākos gadījumos.

Sakņu un stublāju slimības

Sakņu puve ir nopietna problēma, ko parasti izraisa pārmērīga laistīšana un slikti drenēta augsne. Sēnītes, kas dzīvo augsnē, piemēram, Pythium vai Phytophthora, sāk bojāt auga saknes, ja tās ilgstoši atrodas ūdenī bez pietiekamas skābekļa piekļuves. Pirmās pazīmes parasti ir auga vīšana, lapu dzeltēšana un augšanas palēnināšanās. Izrokot augu, var redzēt, ka saknes ir kļuvušas tumšas, mīkstas un gļotainas.

Diemžēl, kad sakņu puve ir attīstījusies, glābt augu ir gandrīz neiespējami. Tāpēc galvenais ir profilakse. Pirms stādīšanas pārliecinies, ka augsne ir labi drenēta. Ja augsne ir smaga un mālainas, ielabo to ar kompostu un smilti. Nepārlaisti augus un ļauj augsnes virskārtai nedaudz izžūt starp laistīšanas reizēm. Ja problēma atkārtojas katru gadu vienā un tajā pašā vietā, apsver iespēju izveidot paaugstinātu dobi.

Stublāju puve ir vēl viena problēma, kas saistīta ar pārmērīgu mitrumu. Tā var izpausties kā tumši, ūdeņaini plankumi uz stublāja pie zemes līmeņa. Ar laiku skartā vieta kļūst mīksta, un augs var nolūzt vai aiziet bojā. Šo slimību veicina ne tikai mitra augsne, bet arī pārāk dziļa stādīšana vai mulčas uzklāšana pārāk tuvu stublājam.

Lai izvairītos no stublāju puves, stādi rudzupuķes pareizā dziļumā – sakņu kakliņam jābūt vienā līmenī ar augsnes virsmu. Mulčējot, atstāj nelielu brīvu zonu ap katra auga pamatni. Ja pamani slimības pazīmes, slimais augs ir jāizrauj un jāiznīcina, lai novērstu infekcijas izplatīšanos uz blakus esošajiem augiem. Augsni šajā vietā var apstrādāt ar kādu fungicīdu.

Visbiežāk sastopamie kaitēkļi

Viens no izplatītākajiem kaitēkļiem, kas var apmesties uz rudzupuķēm, ir laputis. Šie mazie, bumbierveida kukaiņi parasti pulcējas kolonijās uz jauno dzinumu galiem, lapu apakšpusēm un ziedpumpuriem, sūcot augu sulu. To darbības rezultātā lapas un dzinumi deformējas, augs kļūst vājš, un uz tā var parādīties lipīgs izdalījums, ko sauc par medusrasu. Uz medusrasas savukārt var attīstīties melnā kvēpsarma, kas traucē fotosintēzei.

Cīņā ar laputīm ir vairākas metodes. Nelielas invāzijas gadījumā tās var vienkārši noskalot ar spēcīgu ūdens strūklu no dārza šļūtenes. Efektīvs ir arī ziepjūdens šķīdums (dažas ēdamkarotes zaļo ziepju vai trauku mazgājamā līdzekļa bez balinātāja uz litru ūdens), ar ko apsmidzina skartās vietas. Šis šķīdums noārda laputu aizsargslāni, un tās iet bojā. Procedūru atkārto ik pēc dažām dienām, līdz kaitēkļi ir iznīcināti.

Dabiskie ienaidnieki, piemēram, mārītes un to kāpuri, zeltactiņas un parazītiskās lapsenes, ir lieliski palīgi cīņā ar laputīm. Lai piesaistītu šos labvēlīgos kukaiņus savam dārzam, stādi dažādus ziedošus augus, piemēram, dilles, koriandru un biškrēsliņus. Izvairies no plaša spektra insekticīdu lietošanas, jo tie nogalina ne tikai kaitēkļus, bet arī to dabiskos ienaidniekus.

Dažreiz uz rudzupuķēm var novērot arī tīklērces. Šie sīkie, zirnekļveidīgie kaitēkļi ir grūti saskatāmi ar neapbruņotu aci, bet to klātbūtni nodod smalks tīmeklis uz lapām un dzinumiem, kā arī sīki, dzelteni punktiņi uz lapām. Tīklērces sūc augu sulu, un stipras invāzijas gadījumā lapas kļūst dzeltenas, sausas un nokrīt. Tīklērcēm īpaši patīk karsti un sausi apstākļi. Regulāra augu apsmidzināšana ar ūdeni var palīdzēt novērst to izplatību.

Citi potenciālie apdraudējumi

Gliemeži un kailgliemeži var nodarīt bojājumus jaunajiem rudzupuķu dīgstiem, īpaši mitrā laikā. Tie naktīs izlien no slēptuvēm un apgrauž jauno augu lapas un stublājus, dažreiz noēdot tos pilnībā. Par to klātbūtni liecina ne tikai apgrauztās augu daļas, bet arī gļotainas sliedes uz augsnes un lapām. Ir vairāki veidi, kā cīnīties ar šiem kaitēkļiem.

Viens no veidiem ir izlikt slazdus. Populārs ir alus slazds – zemē ierok trauciņu tā, lai tā mala būtu vienā līmenī ar zemi, un piepilda to ar alu. Gliemeži, pievilināti ar smaržu, iekrīt slazdā un noslīkst. Var arī izlikt dēļu gabalus, mitras avīzes vai lielas lapas, zem kurām kaitēkļi dienā slēpsies, un no rīta tos var savākt un iznīcināt. Ap dobēm var izkaisīt pelnus, sasmalcinātas olu čaumalas vai speciālas granulas pret gliemežiem.

Dažreiz problēmas var sagādāt arī raktājdzīvnieki, piemēram, kurmji vai strupastes. Lai gan tie tieši neēd rudzupuķes, to veidotās alas un tuneļi var bojāt sakņu sistēmu un izcilāt augus. Cīņa ar šiem dzīvniekiem var būt sarežģīta. Var izmantot dažādus atbaidīšanas līdzekļus, piemēram, skaņu radošas ierīces vai augus ar spēcīgu smaržu, bet to efektivitāte ir mainīga.

Putni, īpaši zvirbuļi, reizēm var izknābāt jaunos dīgstus vai ziedpumpurus. Ja pamani šādu problēmu, sējumus vai jaunos stādījumus var īslaicīgi pārklāt ar vieglu agrotīklu vai putnu sietu, līdz augi ir pietiekami paaugušies un kļuvuši putniem neinteresanti. Parasti šī problēma nav plaši izplatīta, bet ir vērts to paturēt prātā.

Profilakse un integrētā augu aizsardzība

Labākais veids, kā pasargāt rudzupuķes no slimībām un kaitēkļiem, ir integrētās augu aizsardzības (IAA) principu ievērošana. Tā ir holistiska pieeja, kas apvieno dažādas metodes, lai uzturētu dārzu veselīgu un līdzsvarotu, samazinot nepieciešamību pēc ķīmiskiem augu aizsardzības līdzekļiem. Galvenais pamatprincips ir radīt augiem tādus apstākļus, lai tie būtu dabiski spēcīgi un izturīgi.

Sāc ar pareizas augšanas vietas izvēli – saulaina vieta ar labi drenētu augsni. Ievēro augu seku, katru gadu mainot viengadīgo puķu audzēšanas vietu, lai augsnē neuzkrātos specifiski patogēni. Stādi rudzupuķes pareizā attālumā, lai nodrošinātu labu gaisa cirkulāciju. Regulāri noņem noziedējušos ziedus un nezāles, uzturot dobi tīru un kārtīgu.

Veicini bioloģisko daudzveidību savā dārzā. Stādi dažādus augus, kas piesaista labvēlīgos kukaiņus – mārītes, zeltactiņas, plēsējblaktis un parazītiskās lapsenes, kas palīdzēs kontrolēt kaitēkļu populācijas. Piemēroti augi ir, piemēram, griķi, facēlija, dilles, koriandrs, kliņģerītes un samtenes. Izveido apstākļus, kas labvēlīgi putniem un ežiem, kuri arī barojas ar kaitēkļiem.

Regulāri novēro savus augus. Jo ātrāk pamanīsi problēmu, jo vieglāk būs ar to tikt galā. Iemācies atpazīt pirmās slimību pazīmes un kaitēkļu klātbūtni. Ja nepieciešams rīkoties, vispirms izmanto mehāniskas vai bioloģiskas metodes – nolasīšanu ar rokām, noskalošanu ar ūdeni, dabīgo ienaidnieku piesaisti vai videi draudzīgus preparātus. Ķīmiskos pesticīdus izmanto tikai kā pēdējo līdzekli, stingri ievērojot instrukcijas.

_{Fotó forrása: Flickr / Szerző: yrjö jyske / Licence: CC BY 2.0}