Nokarenās esihinantes stādīšana un pavairošana: drošs sākums spēcīgam augam

Nokarenās esihinantes stādīšana un pavairošana izdodas vislabāk tad, ja tiek ievērota tās epifītiskajai dabai līdzīga sakņu vide. Šim augam nav vajadzīgs smags, blīvs substrāts, jo saknes vēlas gaisu un vienmērīgu, bet ne pārmērīgu mitrumu. Pavairošanā visbiežāk izmanto dzinumu spraudeņus, jo tie sakņojas salīdzinoši uzticami un saglabā mātesauga īpašības. Pareiza stādīšanas tehnika palīdz izvairīties no puves, augšanas apstāšanās un vāja lapojuma.

Piemērots stādīšanas laiks un auga sagatavošana

Labākais laiks nokarenās esihinantes stādīšanai un pavairošanai ir pavasaris vai agrs vasaras sākums. Šajā periodā augs sāk aktīvi veidot jaunas saknes un dzinumus, tāpēc ātrāk pārvar pārstādīšanas stresu. Rudenī un ziemā process var ievilkties, jo gaismas ir mazāk un sakņu darbība palēninās. Ja nav steidzamas vajadzības, vēso sezonu labāk izmantot auga novērošanai, nevis traucēšanai.

Pirms pārstādīšanas augs jāapskata ļoti rūpīgi, īpaši pie dzinumu pamatnes un zem lapām. Ja ir kaitēkļi, slimības pazīmes vai sakņu bojājumi, vispirms jārisina šīs problēmas. Slimu augu pavairošana var izplatīt infekciju jaunajos stādos. Vesels mātesaugs dod spēcīgākus spraudeņus un ātrāku iesakņošanos.

Augu pirms pārstādīšanas nevajag stipri pārlaistīt, jo slapjš sakņu kamols vieglāk sabrūk un kļūst trauslāks. Substrātam jābūt viegli mitram, lai saknes būtu elastīgas, bet ne izmērcētas. Izņemot augu no poda, jārīkojas saudzīgi, jo dzinumi ir lokani un var lūzt. Īpaši uzmanīgi jāstrādā ar vecākiem augiem, kuru zari garumā jau nokarājas pāri poda malām.

Ja tiek plānota vienlaikus gan pārstādīšana, gan spraudeņu ņemšana, vispirms jāizvēlas veselīgākie dzinumi. Pārāk vāji, dzeltenīgi vai bojāti dzinumi pavairošanai nav piemēroti. Spraudeņiem vislabāk der elastīgi, nobrieduši dzinumu posmi ar vairākām lapu pāru vietām. Šādi spraudeņi labāk uztur mitruma līdzsvaru un ātrāk veido saknes.

Substrāta izvēle un poda sagatavošana

Nokarenajai esihinantei vajadzīgs substrāts, kas vienlaikus notur nelielu mitrumu un ātri novada lieko ūdeni. Labs maisījums var sastāvēt no kvalitatīvas telpaugu augsnes, perlīta, smalkas mizas un kokosšķiedras. Šāda struktūra ir gaisīga un mazāk sablīvējas pēc vairākām laistīšanas reizēm. Smags dārza māls vai blīva kūdras masa šim augam nav piemērota.

Poda izmērs jāizvēlas atbilstoši sakņu kamolam, nevis dzinumu garumam. Nokareni dzinumi var radīt iespaidu, ka augam vajadzīgs daudz lielāks trauks, taču saknes parasti ir pieticīgākas. Pārāk liels pods ilgstoši saglabā mitrumu un palielina puves risku. Ja pārstāda, jaunajam podam parasti pietiek būt tikai nedaudz platākam par iepriekšējo.

Drenāžas caurumi ir ļoti svarīgi, jo bez tiem nav iespējams droši kontrolēt mitrumu. Poda apakšā var ieklāt nelielu drenāžas slāni, taču tas neaizstāj caurlaidīgu substrātu. Galvenais ir nodrošināt, lai ūdens pēc laistīšanas varētu brīvi iztecēt. Dekoratīvajā ārējā traukā nedrīkst atstāt sakrājušos ūdeni.

Pirms stādīšanas substrātu vēlams viegli samitrināt, lai tas nebūtu putekļaini sauss. Pārāk sauss maisījums slikti pieguļ saknēm un sākumā nevienmērīgi uzņem ūdeni. Pārāk slapjš maisījums savukārt apgrūtina sakņu elpošanu. Ideāls substrāts stādīšanas brīdī ir viegli mitrs, drupans un elastīgs.

Pārstādīšanas tehnika un sakņu aprūpe

Izņemot esihinanti no vecā poda, vispirms jāatbrīvo poda malas, nevis jārauj aiz dzinumiem. Ja saknes pieķērušās pie trauka, podu var viegli saspiest vai apgāzt sāniski. Sakņu kamols jānotur no apakšas, lai netraumētu trauslos dzinumus. Šāda saudzīga rīcība samazina lapu biršanu pēc pārstādīšanas.

Veco substrātu nevajag pilnībā nokratīt, ja tas nav bojāts vai skābi smakojošs. Pietiek atbrīvot ārējo slāni un izņemt sablīvētās vai bojātās daļas. Ja saknes ir tumšas, mīkstas un gļotainas, bojātie posmi jānogriež ar tīru instrumentu. Veselas saknes parasti ir stingrākas un gaišākas, lai gan krāsa var atšķirties atkarībā no substrāta.

Stādot jaunajā podā, augs jānovieto apmēram tādā pašā dziļumā kā iepriekš. Dzinumu pamatni nevajag aprakt pārāk dziļi, jo mitrā vidē tā var sākt pūt. Substrātu ap saknēm viegli piespiež, bet nesablīvē līdz cietai masai. Saknēm vajadzīgs kontakts ar substrātu, taču arī gaisa kabatas nedrīkst aizstāt ar pārmērīgu blietēšanu.

Pēc pārstādīšanas augu aplaista mēreni un novieto gaišā, siltā vietā bez tiešas saules. Pirmajās nedēļās tas var augt lēnāk, jo atjauno sakņu darbību. Šajā laikā nevajadzētu dot spēcīgu mēslojumu. Labāk ļaut augam nostiprināties un tikai pēc redzamas jaunas augšanas atsākt regulāru barošanu.

Pavairošana ar dzinumu spraudeņiem

Dzinumu spraudeņi ir praktiskākā nokarenās esihinantes pavairošanas metode mājas apstākļos. Katram spraudenim vēlams būt ar vairākām lapu pāru vietām un veselīgu, ne pārāk jaunu audu. Grieziens jāveic ar tīrām, asām šķērēm vai nazi, lai audi netiktu saspiesti. Apakšējās lapas noņem, lai tās nenonāktu substrātā un nesāktu pūt.

Spraudeņus var sakņot vieglā substrātā vai reizēm arī ūdenī, taču substrātā veidojas saknes, kas labāk pielāgotas turpmākai augšanai podā. Sakņošanas maisījumam jābūt ļoti gaisīgam, piemēram, ar perlītu un kokosšķiedru. Spraudeņus ievieto tā, lai vismaz viena mezgla vieta atrastos substrātā. Substrāts jāuztur viegli mitrs, bet ne slapjš.

Sakņošanai palīdz paaugstināts gaisa mitrums, taču pilnīgi noslēgta, nevēdināta vide var izraisīt pelējumu. Ja izmanto caurspīdīgu pārsegu, tas regulāri jāpaceļ vēdināšanai. Spraudeņiem vajadzīga silta vieta un izkliedēta gaisma, nevis tieša saule. Pārkaršana zem pārsega var sabojāt lapas ātrāk nekā neliels mitruma trūkums.

Kad spraudeņi sāk veidot jaunas lapas, var secināt, ka sakņošanās ir veiksmīgi sākusies. Tomēr tos nevajag steigties pārstādīt pārāk agri, jo jaunās saknes sākumā ir trauslas. Vienā podā var stādīt vairākus spraudeņus, lai augs ātrāk izskatītos kupls. Šāda metode ļauj izveidot blīvu, dekoratīvu nokarenu formu jau salīdzinoši īsā laikā.