Pārziemināšana meža valdšteinijai parasti nesagādā nekādas grūtības, jo tā ir lieliski pielāgojusies ziemeļu puslodes mērenās joslas klimatiskajiem apstākļiem. Tā ir pilnīgi salcietīga un spēj izturēt pat ļoti zemas temperatūras bez papildu piesegšanas lielākajā daļā gadījumu. Augs saglabā savu lapojumu arī zem sniega kārtas, kas kalpo kā dabiska izolācija pret kailsalu. Tomēr pilsētas apstākļos vai atklātās, vējainās vietās ir vērts ievērot dažus piesardzības pasākumus.
Kailshals ir vislielākais risks jebkuram mūžzaļam vai pusmūžzaļam augam, jo sasalušā zemē saknes nespēj uzņemt mitrumu, kamēr lapas caur iztvaikošanu to zaudē. Ja ziemas sākums ir auksts, bet sniega sega vēl nav izveidojusies, meža valdšteinijas stādījumus vari nedaudz mulčēt ar sausām lapām vai egļu zariem. Tas palīdzēs pasargāt augsnes virskārtu no pārāk straujas sasalšanas un saglabās nedaudz mitruma sakņu zonā. Šāda aizsardzība ir īpaši ieteicama jauniem stādiem, kuri savā pirmajā ziemā vēl nav pietiekami spēcīgi.
Pavasara atkušņi un sekojošie nakts sali var būt mānīgi un radīt stresu auga šūnām, izraisot lapu brūnēšanu. Tiklīdz sniegs nokūst, meža valdšteinija sāk sajust saules siltumu un mēģina uzsākt veģetāciju, taču zeme vēl var būt sasalusi. Tev jāraugās, lai pavasara saule pārāk strauji neapdedzinātu lapas, kas vēl nespēj atjaunot ūdens krājumus. Šādā situācijā viegls ēnojums vai neliela apliešana ar remdenu ūdeni (ja gaisa temperatūra ir virs nulles) var palīdzēt augam atmosties.
Pēc ziemas beigām, kad sals ir galīgi atkāpies, ir laiks veikt vizuālu stādījuma novērtēšanu un pavasara apkopi. Ja pamani, ka dažas lapas ir kļuvušas brūnas vai sakaltušas, neuztraucies, jo tas ir dabisks process pēc ziemas perioda. Šīs bojātās daļas vari uzmanīgi nogriezt, lai atbrīvotu vietu jaunajiem dzinumiem, kas drīz vien parādīsies no auga vidus. Pareizi pārziemināta meža valdšteinija jau drīz pēc sniega nokušanas sāks gatavoties savam krāšņajam ziedēšanas laikam.
