Klīvijas ziemošana

Klīvijas ziemošana jeb miera periods ir pats svarīgākais posms tās gada ciklā, kas tieši nosaka, vai augs nākamajā pavasarī priecēs ar saviem krāšņajiem ziediem. Daudzi telpaugu mīļotāji pieļauj kļūdu, turpinot kopt klīviju ziemā tāpat kā vasarā, un pēc tam brīnās, kāpēc tā atsakās ziedēt. Patiesībā, lai ieriektu ziedpumpurus, šim Dienvidāfrikas augam ir nepieciešama atpūta vēsos un sausos apstākļos, kas imitē tā dabiskās vides ziemas periodu. Pareizi organizēta ziemošana ir galvenā panākumu atslēga, kas prasa zināšanas un pacietību, bet rezultāts – regulāra un bagātīga ziedēšana – ir tā vērts. Šajā rakstā mēs detalizēti izskatīsim visus klīvijas ziemošanas aspektus, sākot no sagatavošanās līdz pat auga “modināšanai” pavasarī.

Sagatavošanās miera periodam

Sagatavošanās ziemas mieram jāsāk jau rudenī, kad dienas kļūst īsākas un saules gaisma mazāk intensīva. Tas ir dabisks signāls augam, ka tuvojas atpūtas laiks. Sākot no septembra, ir pakāpeniski jāsamazina laistīšanas biežums. Ja vasarā augs tika laistīts, tiklīdz augsnes virskārta izžuva, tad rudenī jāļauj augsnei izžūt dziļāk, apmēram līdz pusei poda. Šī pakāpeniskā pāreja palīdz augam adaptēties un sagatavoties sausākiem apstākļiem, kas to sagaida ziemā.

Vienlaikus ar laistīšanas samazināšanu ir pilnībā jāpārtrauc jebkāda veida mēslošana. Aktīvās augšanas periodā uzkrātās barības vielas būs pietiekamas, lai augs pārziemotu. Mēslošanas turpināšana rudenī var nevajadzīgi stimulēt jaunu lapu augšanu, kas traucēs augam ieiet miera stāvoklī. Pēdējo reizi klīviju parasti mēslo augusta beigās vai septembra sākumā. Pēc tam augam ir jāļauj nomierināties un pabeigt savu veģetācijas ciklu.

Pirms auga pārvietošanas uz ziemošanas vietu ir svarīgi to rūpīgi apskatīt. Jāpārliecinās, ka uz tā nav kaitēkļu, piemēram, bruņutu vai tīklērču. Ja tiek atklāti kaitēkļi, augs obligāti jāapstrādā ar atbilstošiem līdzekļiem. Pārvietot slimu vai kaitēkļu apsēstu augu uz ziemošanas vietu nav ieteicams, jo vēsākos un sausākos apstākļos tā imunitāte būs vēl vājāka. Ieteicams arī noslaucīt lapas no putekļiem ar mitru drāniņu, lai nodrošinātu maksimālu gaismas uzņemšanu ziemas mēnešos.

Šis sagatavošanās periods, kas ilgst no septembra līdz oktobra beigām vai novembra sākumam, ir ļoti svarīgs. Strauja apstākļu maiņa var radīt augam stresu. Tāpēc gan laistīšanas samazināšana, gan mēslošanas pārtraukšana jāveic pakāpeniski, ļaujot klīvijai dabiski palēnināt savus dzīvības procesus un sagatavoties ilgstošai atpūtai, kas ir nepieciešama spēku uzkrāšanai nākamajai ziedēšanas sezonai.

Ideālu ziemošanas apstākļu radīšana

Galvenie faktori veiksmīgai klīvijas ziemošanai ir pazemināta temperatūra un ļoti ierobežota laistīšana. Optimālā temperatūra miera periodā ir no 10 līdz 15 grādiem pēc Celsija. Ir svarīgi, lai temperatūra būtu stabila un nenokristu zem 7-8 grādiem, jo tas var kaitēt augam. Ideāla vieta ziemošanai ir gaiša un vēsa veranda, iestiklota lodžija, neapsildīta kāpņu telpa vai jebkura cita telpa, kur iespējams uzturēt šādu temperatūras režīmu. Ja šādas telpas nav, var mēģināt novietot augu pēc iespējas tuvāk logam vēsākajā istabā, norobežojot to no siltā istabas gaisa ar aizkaru vai plēvi.

Neskatoties uz to, ka augs atrodas miera stāvoklī, tam joprojām ir nepieciešams apgaismojums. Novietot klīviju pilnīgā tumsā, piemēram, pagrabā, nedrīkst. Gaisma ir nepieciešama, lai uzturētu minimālus fotosintēzes procesus un nodrošinātu ziedpumpuru attīstību. Tāpēc ziemošanas vietai jābūt pēc iespējas gaišākai. Ziemeļu puses logs ir ļoti piemērots, jo tur nebūs tiešu saules staru, bet gaismas būs pietiekami.

Laistīšanai miera periodā jābūt ļoti minimālai. Augsne podā starp laistīšanas reizēm ir gandrīz pilnībā jāizžāvē. Atkarībā no telpas temperatūras un mitruma, laistīšana var būt nepieciešama tikai reizi mēnesī vai pat retāk. Mērķis ir tikai neļaut saknēm pilnībā izkalst. Neliela lapu apakšējās daļas apvīšana ir pieļaujama. Pārlaistīšana vēsos apstākļos ir gandrīz drošs ceļš uz sakņu puvi, kas ir vislielākais drauds klīvijai ziemas periodā.

Miera periods parasti ilgst no novembra līdz janvāra beigām vai februāra sākumam, kopumā apmēram 2-3 mēnešus. Šajā laikā augs praktiski neaug, un tas ir normāli. Nav jāuztraucas, ja neveidojas jaunas lapas. Tieši šis atpūtas un vēsuma periods stimulē ķīmiskos procesus augā, kas ir atbildīgi par ziedpumpuru ieriešanos. Pacietība šajā posmā ir ļoti svarīga.

Auga “modināšana” pēc ziemas miera

Signāls, ka miera periods ir veiksmīgi noslēdzies un augs ir gatavs mosties, ir ziedkāta parādīšanās no lapu rozetes centra. Tas parasti notiek janvāra beigās, februārī vai pat marta sākumā. Ir ļoti svarīgi nepalaist garām šo brīdi, bet arī nesasteigt notikumus. Auga atgriešanai aktīvajā dzīves fāzē ir jānotiek pakāpeniski, lai neradītu tam stresu un nodrošinātu pareizu ziedkāta attīstību.

Kad parādās ziedkāts, augu vēl kādu laiku turpina turēt vēsajā telpā, līdz ziedkāts sasniedz vismaz 10-15 centimetru augstumu. Šajā laikā var nedaudz palielināt laistīšanas biežumu, bet joprojām ļoti uzmanīgi. Pārāk ātra un bagātīga laistīšana var stimulēt strauju lapu augšanu, kas “noēdīs” spēkus, kas paredzēti ziedkātam, un tas var palikt īss, ar ziediem, kas atveras starp lapām. Tāpēc pacietība ir svarīga arī šajā posmā.

Tikai tad, kad ziedkāts ir pietiekami paaudzies, augu var pārvietot uz siltāku un gaišāku vietu, kur parasti tas atrodas vasarā. Temperatūras paaugstināšanai arī jābūt pēc iespējas pakāpeniskākai. Vienlaikus ar pārvietošanu uz siltāku vietu, atsāk regulāru laistīšanu, samitrinot visu augsnes kamolu un nolejot lieko ūdeni no paliktņa. Kad augs jau skaidri parāda augšanas pazīmes un ziedpumpuri sāk palielināties, var atsākt arī mēslošanu, izmantojot mēslojumu ziedošiem telpaugiem.

Ziedēšanas laikā ir svarīgi nodrošināt augam stabilus apstākļus. To nevajadzētu grozīt vai pārvietot, lai ziedkāts augtu taisni. Pēc noziedēšanas ziedkātu nogriež pie pamatnes, lai augs netērētu enerģiju sēklu veidošanai (ja vien nav mērķis tās iegūt). Pēc tam sākas jauns aktīvās augšanas periods, kura laikā klīvija audzē jaunas lapas un uzkrāj spēkus nākamajai ziemošanai un ziedēšanai.

Biežākās kļūdas ziemošanas laikā

Visizplatītākā un liktenīgākā kļūda ir miera perioda neievērošana. Ja klīvija visu ziemu tiek turēta siltā istabā un regulāri laistīta, tā, visticamāk, neziedēs. Tā var turpināt audzēt lapas, bet ziedpumpuri neveidosies, jo nav saņēmusi nepieciešamo aukstuma stimulu. Šī iemesla dēļ daudzi audzētāji ir vīlušies, uzskatot, ka viņu augs ir “slinks” vai slims, lai gan patiesībā tam vienkārši nav nodrošināti pareizi apstākļi.

Otra nopietna kļūda ir pārlaistīšana miera periodā. Vēsā telpā augsnes žūšana notiek ļoti lēni, un auga ūdens patēriņš ir minimāls. Pārmērīgs mitrums kombinācijā ar zemu temperatūru ir ideāla vide sakņu puves attīstībai. Ja saknes sāk pūt, augu glābt ir ļoti grūti. Tāpēc ir labāk kļūdīties un ieliet par maz, nekā par daudz. Pirms laistīšanas vienmēr rūpīgi jāpārbauda augsnes mitrums.

Nepietiekams apgaismojums miera periodā arī var būt problēma. Lai gan augs atpūšas, tam joprojām ir nepieciešama gaisma. Novietošana tumšā vietā var novājināt augu un negatīvi ietekmēt ziedpumpuru veidošanos. Tāpēc ir svarīgi atrast vietu, kas ir gan vēsa, gan gaiša. Ja dabiskā apgaismojuma nepietiek, var apsvērt iespēju izmantot papildu apgaismojumu ar fitolampu.

Pārāk strauja auga “modināšana” ir vēl viena izplatīta kļūda. Redzot pirmo mazo ziedkāta aizmetni, daudzi audzētāji steigšus pārnes augu siltumā un sāk to bagātīgi laistīt un mēslot. Kā jau minēts, tas bieži noved pie tā, ka ziedkāts paliek īss un neattīstās pilnvērtīgi. Ir svarīgi ļaut tam vispirms paaugties vēsākos apstākļos un tikai tad mainīt režīmu. Pareiza ziemošanas organizēšana prasa pacietību un disciplīnu, bet tā ir drošākais ceļš uz ikgadēju, krāšņu ziedēšanu.