Klīvijas stādīšana un pavairošana

Klīvijas stādīšana un pavairošana ir procesi, kas prasa pacietību un zināšanas, taču rezultāts – jauns, veselīgs augs – sniedz patiesu gandarījumu ikvienam dārzkopim. Lai gan klīvija ir ilgmūžīgs augs, kas vienā podā var augt daudzus gadus, pienāk brīdis, kad nepieciešama pārstādīšana vai rodas vēlme pavairot savu lolojumu. Pavairošana galvenokārt notiek divos veidos: ar sāndzinumiem, kas ir vieglākais un ātrākais veids, kā iegūt ziedošu augu, vai ar sēklām, kas ir daudz ilgāks un sarežģītāks process, vairāk piemērots entuziastiem un selekcionāriem. Pareiza stādīšanas tehnikas un substrāta izvēle, kā arī rūpīga jauno augu aprūpe ir būtiski priekšnoteikumi, lai nodrošinātu to veiksmīgu ieaugšanos un turpmāko attīstību. Šajā rakstā detalizēti aplūkosim abus pavairošanas veidus un sniegsim praktiskus padomus, kā pareizi iestādīt un pārstādīt šo karalisko telpaugu.

Pareiza substrāta sagatavošana

Lai klīvija justos labi un pilnvērtīgi attīstītos, ir ļoti svarīgi nodrošināt tai piemērotu augsni. Substrātam jābūt gan barojošam, gan gaisu un ūdeni caurlaidīgam, lai novērstu ūdens sastrēgšanos pie saknēm, kas var izraisīt to pūšanu. Ideālu augsnes maisījumu var pagatavot pats, sajaucot vienādās daļās velēnu zemi, lapu zemi, labi sadalījušos kompostu un rupju smilti vai perlītu. Velēnu zeme un komposts nodrošinās nepieciešamās barības vielas, lapu zeme padarīs maisījumu irdenāku, bet smilts vai perlīts uzlabos drenāžas īpašības. Šāds maisījums ir pietiekami viegls, lai ļautu saknēm elpot, un vienlaikus spējīgs aizturēt nepieciešamo mitruma daudzumu.

Ja nav iespējas vai vēlēšanās gatavot augsnes maisījumu pašam, var izmantot veikalos nopērkamos gatavos substrātus, kas paredzēti ziedošiem telpaugiem vai amariļļu dzimtas augiem. Tomēr arī šiem maisījumiem ieteicams pievienot papildu irdinātājus, piemēram, perlītu, vermikulītu vai smalku keramzītu, attiecībā aptuveni viena daļa irdinātāja uz četrām daļām substrāta. Tas uzlabos gaisa apmaiņu augsnē un pasargās jutīgās klīvijas saknes no lieka mitruma. Pirms lietošanas jebkuru substrātu, īpaši paša gatavoto, ir ieteicams sterilizēt, piemēram, karsējot cepeškrāsnī, lai iznīcinātu iespējamos slimību ierosinātājus un kaitēkļu oliņas.

Svarīga substrāta īpašība ir tā skābuma līmenis (pH). Klīvija dod priekšroku viegli skābai vai neitrālai augsnei ar pH vērtību no 6.0 līdz 7.0. Lielākā daļa gatavo substrātu jau atbilst šīm prasībām, bet, gatavojot maisījumu pašam, ir vērts to pārbaudīt. Pārāk skāba vai sārmaina augsne var traucēt barības vielu uzsūkšanos, kas negatīvi ietekmēs auga augšanu un ziedēšanu. Lai nedaudz paskābinātu augsni, tai var pievienot nedaudz skābas kūdras.

Neatņemama stādīšanas procesa sastāvdaļa ir drenāžas slāņa izveide poda apakšā. Tam jābūt vismaz 2-4 centimetrus biezam, atkarībā no poda lieluma. Drenāžai var izmantot keramzītu, māla lauskas, oļus vai pat sasmalcinātas putuplasta gabaliņus. Drenāžas slānis nodrošina, ka liekais ūdens brīvi iztecēs no poda caur drenāžas caurumiem un neuzkrāsies pie saknēm. Tas ir īpaši svarīgi klīvijai, kuras gaļīgās saknes ir ļoti pakļautas pūšanas riskam stāvoša ūdens apstākļos.

Pavairošana ar sāndzinumiem

Pavairošana ar sāndzinumiem jeb “bērniņiem” ir vispopulārākais, vienkāršākais un efektīvākais veids, kā iegūt jaunus klīvijas stādus. Pieauguši, veselīgi mātesaugi regulāri veido jaunus dzinumus pie pamatnes. Šie dzinumi aug no mātesauga sakņu sistēmas un ir ģenētiski identiski tam. Lai iegūtu jaunu augu, kas ātri sāks ziedēt, ir svarīgi izvēlēties pareizo laiku un metodi dzinumu atdalīšanai. Vislabāk to darīt pavasarī, pēc ziedēšanas, kad augs ir aktīvās augšanas fāzē, vai arī pārstādīšanas laikā.

Atdalīšanai piemēroti ir tie sāndzinumi, kuriem ir izveidojušās vismaz četras līdz piecas savas lapas un kuru augstums sasniedz 15-20 centimetrus. Šāds izmērs liecina, ka jaunajam augam, visticamāk, ir izveidojusies arī sava sakņu sistēma, kas ir būtiski veiksmīgai ieaugšanai. Atdalīt pārāk mazus dzinumus nav ieteicams, jo tiem būs grūti iesakņoties un tie var aiziet bojā. Pirms procedūras augs jāizņem no poda, lai labāk piekļūtu saknēm un redzētu, kur sāndzinums savienojas ar mātesaugu.

Atdalīšana jāveic ar ļoti asu un sterilu nazi vai skalpeli. Dzinums uzmanīgi jāatgriež no mātesauga, cenšoties pēc iespējas mazāk traumēt abu augu saknes un saglabāt jaunajam dzinumam pēc iespējas vairāk savu sakņu. Ja dzinums atdalās viegli, to var mēģināt atdalīt ar rokām, uzmanīgi laužot. Pēc atdalīšanas griezuma vietas gan uz mātesauga, gan uz jaunā stāda obligāti jāapstrādā ar saberztu kokogli vai kanēli, lai tās dezinficētu un novērstu puves attīstību. Apstrādātās brūces ļauj nedaudz apžūt gaisā apmēram stundu.

Pēc tam jauno stādu stāda atsevišķā, nelielā podiņā, kura diametrs ir tikai nedaudz lielāks par tā sakņu sistēmu. Pārāk liels pods var veicināt pārlaistīšanu. Podā iepilda iepriekš sagatavotu, vieglu un irdenu substrātu. Pēc iestādīšanas augu nedaudz aplaista un novieto siltā, gaišā vietā, bet pasargātu no tiešiem saules stariem. Sākumā laistīšanai jābūt ļoti mērenai, lai veicinātu sakņu augšanu, nevis pūšanu. Jaunais augs var sākt ziedēt jau pēc diviem līdz trim gadiem.

Pavairošana ar sēklām

Klīvijas pavairošana ar sēklām ir daudz sarežģītāks un laikietilpīgāks process, kas prasa lielu pacietību. No sēklām audzēti augi sāk ziedēt tikai pēc pieciem līdz septiņiem gadiem, un tie ne vienmēr saglabā mātesauga šķirnes īpašības, ja vien nav notikusi kontrolēta apputeksnēšana. Tomēr šī metode sniedz iespēju iegūt lielu skaitu jaunu augu un nodarboties ar selekciju. Sēklas var iegūt, apputeksnējot ziedus, vai arī iegādāties tās no specializētiem audzētājiem. Pēc noziedēšanas, ja apputeksnēšana bijusi veiksmīga, veidojas zaļas ogas, kas nogatavojoties kļūst sarkanas vai oranžas. Šis process ilgst vairākus mēnešus.

Sēšanai izmanto tikai svaigi novāktas sēklas, jo tās ātri zaudē dīgtspēju. Pirms sēšanas sēklas jāizņem no mīkstuma un rūpīgi jānoskalo. Sēklas sēj seklā traukā vai kastītē, kas pildīta ar vieglu, sterilu substrātu, piemēram, kūdras un smilts maisījumu vai speciālu sēklu sēšanas augsni. Sēklas vienkārši uzspiež uz substrāta virsmas, neapberot ar zemi, jo dīgšanai tām nepieciešama gaisma. Pēc tam trauku pārklāj ar stiklu vai caurspīdīgu plēvi, lai radītu siltumnīcas efektu un uzturētu pastāvīgu mitrumu.

Dīgšanai nepieciešama silta vide, optimālā temperatūra ir ap 22-25 grādiem pēc Celsija. Trauks ar sēklām jānovieto gaišā vietā, bet ne tiešos saules staros. Regulāri jāvēdina sējums, noņemot pārsegu uz dažām minūtēm dienā, lai izvairītos no pelējuma veidošanās, un jāuztur viegli mitrs substrāts, to apsmidzinot ar pulverizatoru. Dīgšana parasti sākas pēc 4-6 nedēļām, bet var arī ieilgt. Pirmā parādās saknīte, kas ieaug augsnē, un tikai pēc tam attīstās pirmā lapiņa.

Kad jaunajiem stādiņiem ir izveidojusies pirmā īstā lapa, tos var uzmanīgi izpiķēt atsevišķos, mazos podiņos. Pārstādīšanas laikā jārīkojas ļoti uzmanīgi, lai netraumētu sīkās saknītes. Jaunos augus turpina audzēt siltā un gaišā vietā, mēreni laistot un pasargājot no caurvēja. Pirmajā gadā augi attīstās ļoti lēni. Mēslošanu sāk tikai dažus mēnešus pēc piķēšanas, izmantojot ļoti vāju, komplekso mēslojuma šķīdumu. Turpmākā kopšana ir līdzīga kā pieaugušiem augiem, taču miera periods pirmajos gados nav nepieciešams.

Pārstādīšana un tās nepieciešamība

Klīvija pieder pie tiem augiem, kuriem nepatīk bieža traucēšana, tāpēc pārstādīšana jāveic tikai tad, kad tas ir patiešām nepieciešams. Augs daudz labprātāk zied, ja tā saknēm podā ir nedaudz šauri. Bieža pārstādīšana, īpaši lielākā podā, stimulē augu tērēt enerģiju sakņu sistēmas un lapu masas audzēšanai, nevis ziedpumpuru veidošanai. Jauni augi aug straujāk, tāpēc tos var nākties pārstādīt reizi divos vai trijos gados. Savukārt pieaugušus, lielus eksemplārus pārstāda daudz retāk – reizi četros, piecos vai pat vairāk gados.

Galvenās pazīmes, kas liecina par pārstādīšanas nepieciešamību, ir sakņu parādīšanās virs augsnes vai to izlīšana caur drenāžas caurumiem, kā arī tas, ja augsnes podā gandrīz vairs nav un to pilnībā aizņem sakņu kamols. Arī tad, ja augs sāk nīkuļot, lapas dzeltē un augšana ir apstājusies, neskatoties uz pareizu kopšanu, pārstādīšana var būt nepieciešama, lai nomainītu noplicināto substrātu. Labākais laiks pārstādīšanai ir pavasaris, uzreiz pēc ziedēšanas, kad augs sāk jaunu augšanas ciklu. Nekādā gadījumā nedrīkst pārstādīt augu ziedēšanas laikā vai tieši pirms tās.

Jaunajam podam jābūt tikai nedaudz lielākam par iepriekšējo – diametrā par aptuveni 2-4 centimetriem platākam. Izvēloties pārāk lielu podu, palielinās risks pārlaistīt augu, jo lielais augsnes apjoms ilgi žūst, radot labvēlīgus apstākļus sakņu puvei. Vēlams izvēlēties smagu, stabilu māla podu, kas neapgāzīsies no auga lapu smaguma un nodrošinās labāku gaisa piekļuvi saknēm. Poda apakšā obligāti jāieber bieza drenāžas kārta. Gados, kad augs netiek pārstādīts, var atjaunot augsnes virsējo kārtu, uzmanīgi noņemot apmēram 3-5 cm vecās augsnes un aizvietojot to ar svaigu, barības vielām bagātu substrātu.

Pati pārstādīšana jāveic ļoti uzmanīgi, jo klīvijas gaļīgās, trauslās saknes ir viegli sabojāt. Pirms pārstādīšanas augu labi aplaista, lai sakņu kamolu būtu vieglāk izņemt no poda. Augu uzmanīgi izņem, apgriežot podu otrādi un pieturot augu pie pamatnes. Viegli nopurina veco augsni, bet nav nepieciešams to pilnībā atdalīt. Apskata saknes – bojātās, mīkstās vai nokaltušās daļas nogriež ar asu, dezinficētu instrumentu, un griezuma vietas apstrādā ar kokogli. Augu centrē jaunajā podā, kurā jau iebērta drenāža un nedaudz svaiga substrāta, un tukšumus aizpilda ar jauno augsni, to viegli pieblīvējot. Pēc pārstādīšanas nedaudz aplaista un novieto nedaudz noēnotā vietā, lai augs varētu atgūties no stresa.