Klīvijas laistīšana un mēslošana

Pareiza laistīšana un mēslošana ir divi stūrakmeņi, uz kuriem balstās veselīgas un krāšņi ziedošas klīvijas audzēšana. Šis Dienvidāfrikas augs ir pielāgojies periodiskiem sausuma periodiem, tādēļ tā gaļīgajās saknēs spēj uzkrāt ūdens un barības vielu rezerves. Šī īpašība nosaka galveno principu – labāk laistīt retāk, bet pamatīgāk, nekā bieži un pa druskai. Pārlaistīšana ir viena no lielākajām briesmām, kas apdraud klīviju, izraisot sakņu puvi un auga bojāeju. Savukārt mēslošanai ir izšķiroša loma augšanas un ziedēšanas ciklos, nodrošinot augu ar nepieciešamajiem elementiem, lai tas varētu veidot spēcīgas lapas un košus ziedus. Izpratne par to, kā mainīt laistīšanas un mēslošanas režīmu atkarībā no gadalaika un auga attīstības fāzes, ir panākumu atslēga šī elegantā telpauga kopšanā.

Laistīšanas pamatprincipi

Galvenais likums, kas jāatceras, laistot klīviju, ir mērenība. Šis augs daudz labāk panes īslaicīgu sausumu nekā pārmērīgu mitrumu. Pirms katras laistīšanas reizes ir obligāti jāpārbauda augsnes mitruma līmenis. To var izdarīt, iebāžot pirkstu augsnē apmēram 2-3 centimetru dziļumā. Ja augsne šādā dziļumā ir sausa, tad ir pienācis laiks laistīt. Ja tā joprojām ir mitra, ar laistīšanu vēl jāpagaida dažas dienas. Šī vienkāršā metode palīdzēs izvairīties no visbiežākās kļūdas – pārlaistīšanas.

Aktīvās augšanas periodā, kas ilgst no pavasara līdz rudenim, klīviju laista regulāri un pietiekami bagātīgi, lai viss sakņu kamols tiktu samitrināts. Vislabāk ir liet ūdeni, līdz tas sāk tecēt ārā pa drenāžas caurumiem poda apakšā. Pēc tam apmēram 15-30 minūtes ļauj liekajam ūdenim notecēt un no paliktņa to obligāti nolej. Nekādā gadījumā nedrīkst atstāt podu stāvam ūdenī, jo tas neizbēgami novedīs pie sakņu pūšanas. Laistīšanas biežums šajā periodā ir atkarīgs no telpas temperatūras, gaisa mitruma un poda lieluma, bet parasti tas ir apmēram reizi 7-10 dienās.

Ūdenim, ko izmanto laistīšanai, jābūt mīkstam, nostādinātam vismaz 24 stundas un istabas temperatūrā. Ciets, kaļķains ūdens var paaugstināt augsnes sārmainību, kas traucē barības vielu uzsūkšanos. Auksts ūdens var izraisīt stresu sakņu sistēmai. Vislabāk ir izmantot lietusūdeni vai filtrētu ūdeni. Laistot jācenšas ūdeni liet gar poda malu, izvairoties no tā liešanas tieši lapu rozetes centrā. Ūdens, kas sakrājas lapu žāklēs, var izraisīt puves veidošanos.

Vasarā, kad ir karsts laiks un augs atrodas ārā, laistīšana var būt nepieciešama biežāk. Tomēr arī šajā laikā ir svarīgi ievērot pamatprincipu – ļaut augsnei apžūt starp laistīšanas reizēm. Ir svarīgi novērot auga stāvokli. Ja lapas sāk nedaudz zaudēt tvirtumu, tas var būt signāls, ka nepieciešams ūdens. Tomēr līdzīgas pazīmes var būt arī pārlaistīšanas gadījumā, kad saknes ir sākušas pūt un nespēj uzsūkt ūdeni, tāpēc vienmēr primāri ir jāpārbauda augsnes mitrums.

Laistīšana miera periodā

Laistīšanas režīma maiņa miera periodā ir kritiski svarīga, lai nodrošinātu klīvijas ziedēšanu. Sākot no rudens, parasti no oktobra, laistīšana pakāpeniski jāsamazina. Tas jādara vienlaikus ar auga pārvietošanu uz vēsāku telpu, kur temperatūra ir ap 10-15 grādiem pēc Celsija. Vēsākos apstākļos ūdens no augsnes iztvaiko daudz lēnāk, un arī paša auga vielmaiņas procesi palēninās, tādēļ tam nepieciešams ievērojami mazāk mitruma.

Miera periodā, kas ilgst no oktobra/novembra līdz janvārim/februārim, laistīšanai jābūt ļoti skopai. Augsnei starp laistīšanas reizēm ir gandrīz pilnībā jāizžūst. Parasti pietiek ar nelielu aplaistīšanu reizi 3-4 nedēļās vai pat retāk. Mērķis ir tikai neļaut saknēm pilnībā izkalst un lapām masveidā novīst. Ja lapas nedaudz zaudē savu spīdumu un tvirtumu, tas ir normāli. Pārmērīga laistīšana šajā periodā ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc augs nezied, un var viegli izraisīt sakņu puvi.

Ir svarīgi atcerēties, ka miera periods ir atpūtas, nevis nīkuļošanas laiks. Lai gan laistīšana ir minimāla, augam joprojām ir nepieciešama gaisma. Novietojot to vēsā un gaišā vietā un ievērojot pareizu laistīšanas režīmu, tiek radīti ideāli apstākļi ziedpumpuru ieriešanai. Šajā periodā ir stingri aizliegts mēslot augu, jo tas var nevajadzīgi stimulēt augšanu un traucēt atpūtas procesu.

Kad no lapu rozetes centra parādās ziedkāts, tas ir signāls, ka miera periods tuvojas beigām. Tomēr nevajadzētu uzreiz steigties ar bagātīgu laistīšanu. Regulāru un pilnvērtīgu laistīšanu atsāk tikai tad, kad ziedkāts ir sasniedzis vismaz 10-15 centimetru augstumu. Sākotnēji ūdens daudzumu palielina pakāpeniski. Pārāk agra un strauja laistīšanas atsākšana var veicināt lapu augšanu uz ziedkāta rēķina, kā rezultātā tas var palikt īss un ziedi var atvērties starp lapām.

Mēslošanas nepieciešamība un grafiks

Mēslošana ir būtiska, lai nodrošinātu klīviju ar visām nepieciešamajām barības vielām aktīvās augšanas un ziedēšanas laikā. Pareiza un savlaicīga mēslošana veicina spēcīgu lapu augšanu, košu ziedu veidošanos un vispārēju auga veselību. Mēslot sāk pavasarī, kad augs mostas pēc miera perioda un sāk aktīvi augt. Parasti tas sakrīt ar laiku, kad tiek atsākta regulāra laistīšana, proti, kad ziedkāts jau ir paaudzies.

Aktīvās augšanas periodā, no pavasara līdz vasaras beigām (aptuveni no marta līdz augustam), klīviju mēslo regulāri, ik pēc divām nedēļām. Šim nolūkam vislabāk izmantot kompleksos šķidros mēslojumus, kas paredzēti ziedošiem telpaugiem. Ir svarīgi izvēlēties mēslojumu ar līdzsvarotu slāpekļa (N), fosfora (P) un kālija (K) attiecību. Fosfors un kālijs ir īpaši svarīgi ziedēšanas veicināšanai, savukārt slāpeklis veicina lapu augšanu. Var izmantot arī organiskos mēslojumus, piemēram, biohumusa ekstraktu, taču tie j lieto saskaņā ar instrukciju.

Mēslojuma šķīdumu vienmēr lieto uz mitras augsnes, nekādā gadījumā ne uz sausas. Mēslošana uz sausām saknēm var tās apdedzināt un nopietni bojāt augu. Tāpēc vispirms augu nedaudz aplaista ar tīru ūdeni un tikai pēc tam, apmēram pēc stundas, mēslo ar barības vielu šķīdumu. Ieteicams izmantot nedaudz vājāku mēslojuma koncentrāciju, nekā norādīts uz iepakojuma, lai izvairītos no auga pārbarošanas un sāļu uzkrāšanās augsnē.

Sākot no augusta beigām vai septembra sākuma, mēslošanas biežums pakāpeniski jāsamazina, un līdz ar miera perioda iestāšanos oktobrī vai novembrī tā pilnībā jāpārtrauc. Miera periodā augu nemēslo vispār. Arī pēc pārstādīšanas ar mēslošanu nevajadzētu steigties. Svaigā substrātā ir pietiekami daudz barības vielu, tāpēc mēslošanu atsāk tikai pēc 4-6 nedēļām, kad augs ir labi iesakņojies jaunajā podā. Slimus vai novājinātus augus arī nav ieteicams mēslot, jo tas var radīt papildu stresu.

Mēslojuma veidi un to izvēle

Tirgus piedāvā plašu mēslojumu klāstu, un ir svarīgi izvēlēties klīvijai vispiemērotāko. Visefektīvākie ir šķidrie kompleksie minerālmēslojumi, kas paredzēti ziedošiem telpaugiem. Tie satur sabalansētu makroelementu (slāpeklis, fosfors, kālijs) un mikroelementu (dzelzs, magnijs, cinks, bors u.c.) sastāvu, kas nepieciešams pilnvērtīgai auga attīstībai. Ziedpumpuru veidošanās un ziedēšanas laikā ieteicams izvēlēties mēslojumu ar paaugstinātu fosfora (P) un kālija (K) saturu, jo šie elementi tieši ietekmē ziedu kvalitāti un daudzumu.

Alternatīva šķidrajiem mēslojumiem ir ilgstošas iedarbības mēslojuma kociņi vai granulas. Tie ir ērti lietošanā, jo barības vielas no tiem izdalās pakāpeniski vairāku mēnešu garumā katrā laistīšanas reizē. Tomēr ar šiem mēslojumiem ir grūtāk kontrolēt barības vielu padevi, un pastāv risks, ka tie turpinās darboties arī tad, kad augam jāsāk gatavoties miera periodam. Tāpēc, ja izvēlaties šo metodi, kociņi jāievieto augsnē pavasarī, un jārēķinās, ka to iedarbība beigsies līdz rudenim.

Organiskie mēslojumi, piemēram, komposts, biohumuss vai dažādi augu ekstrakti, ir laba izvēle tiem, kas dod priekšroku dabiskākai augu kopšanai. Tie ne tikai nodrošina augu ar barības vielām, bet arī uzlabo augsnes struktūru un veicina mikroorganismu darbību. Tomēr organisko mēslojumu iedarbība parasti ir lēnāka nekā minerālmēslojumiem, un to sastāvs var nebūt tik precīzi sabalansēts. Tos var izmantot kā pamata mēslojumu, laiku pa laikam papildinot ar minerālmēslojuma devu.

Ir svarīgi izvairīties no mēslojumiem ar pārāk augstu slāpekļa (N) saturu, īpaši tuvojoties rudenim. Pārmērīgs slāpekļa daudzums stimulē strauju lapu augšanu uz ziedēšanas rēķina. Ja klīvija audzē lielas, sulīgas lapas, bet nezied, tas var būt viens no iemesliem. Jebkura mēslojuma lietošanā ir svarīgi stingri ievērot ražotāja norādījumus par devām un lietošanas biežumu, vai pat lietot nedaudz vājāku koncentrāciju, lai izvairītos no sakņu apdedzināšanas un sāļu uzkrāšanās augsnē.

Barības vielu trūkuma un pārdozēšanas pazīmes

Rūpīgi vērojot savu klīviju, var laikus pamanīt pazīmes, kas liecina par problēmām ar barības vielu pieejamību. Barības vielu trūkums visbiežāk izpaužas kā augšanas palēnināšanās, lapu krāsas izmaiņas un ziedēšanas trūkums. Ja lapas kļūst bālas, dzeltenīgas, īpaši vecākās, apakšējās lapas, tas var liecināt par slāpekļa trūkumu. Fosfora trūkums var izpausties kā vāja ziedēšana un lapu nokrāsas maiņa uz sarkanīgu vai violetu toni, savukārt kālija trūkums var izraisīt lapu malu dzeltēšanu un apkalšanu.

Mikroelementu trūkums arī atstāj redzamas pēdas. Piemēram, dzelzs trūkums izraisa hlorozi – jauno lapu dzeltēšanu, kamēr lapu dzīslas paliek zaļas. Magnija trūkums var izraisīt līdzīgus simptomus, bet tie parasti parādās uz vecākām lapām. Ja pamanāt šādas pazīmes, ir nepieciešams pārskatīt mēslošanas režīmu un izvēlēties sabalansētu komplekso mēslojumu, kas satur nepieciešamos mikroelementus. Dažreiz barības vielu trūkuma iemesls var būt nevis to neesamība augsnē, bet gan nepareizs augsnes pH, kas traucē to uzsūkšanos.

Tikpat bīstama kā barības vielu trūkums ir arī to pārdozēšana. Pārmērīga mēslošana var “apdedzināt” auga saknes, izraisot to atmiršanu. Pazīmes, kas liecina par pārbarošanu, ir lapu galu un malu apkalšana un brūnēšana, balta sāls kārtiņa uz augsnes virsmas un uz poda malām, kā arī vispārēja auga nīkuļošana. Ja ir aizdomas par pārbarošanu, nekavējoties jāpārtrauc mēslošana un augsnes kamols kārtīgi jāskalo ar lielu daudzumu tīra ūdens, ļaujot tam brīvi notecēt.

Lai izvairītos no problēmām, ir svarīgi ievērot zelta vidusceļu. Labāk mēslot nedaudz mazāk un retāk, nekā pārspīlēt. Vienmēr ievērojiet uz iepakojuma norādītās devas vai pat samaziniet tās par pusi. Regulāri novērojiet savu augu, jo tā izskats ir labākais indikators par tā veselību un vajadzībām. Atcerieties, ka mēslošana ir nepieciešama tikai aktīvās augšanas periodā, bet miera periodā augam ir jāļauj atpūsties bez papildu barības vielu devām.