Gazānijas stādīšana un pavairošana veselīgiem stādiem
Gazānijas veiksmīga audzēšana sākas ar pareizu stādīšanas laiku, labi sagatavotu augsni un nebojātu stādāmo materiālu. Augs ātri iesakņojas siltā, saulainā vietā, taču cieš no aukstuma un ilgstoša mitruma. To iespējams pavairot gan ar sēklām, gan ar spraudeņiem, bet katrai metodei ir savas priekšrocības. Rūpīga darbu secība ļauj iegūt kompaktus augus, kas bagātīgi zied jau pirmajā audzēšanas sezonā.
Stādīšanas vietas un laika izvēle
Gazāniju dobē stāda pēc pavasara salnu riska beigām, kad augsne ir pietiekami sasilusi. Aukstā un mitrā zemē sakņu augšana notiek lēni, bet lapas var iegūt violetīgu nokrāsu. Dienas temperatūrai vēlams būt virs piecpadsmit grādiem, bet naktīm jābūt stabilām un bez sala. Steiga stādīšanas laikā parasti nesniedz agrāku ziedēšanu, jo aukstuma bojāti augi ilgstoši atkopjas.
Stādīšanas vietai jābūt pilnībā saulainai un pasargātai no ūdens uzkrāšanās. Zemās ieplakās gazāniju labāk nestādīt, jo tur pēc lietus saglabājas mitrums un nosēžas auksts gaiss. Paaugstinātas dobes, nogāzes un akmensdārzi parasti nodrošina piemērotākus apstākļus. Vietās ar smagu augsni stādījuma zonu vēlams pacelt un uzlabot ar minerāliem drenāžas materiāliem.
Pirms stādīšanas stādus pakāpeniski norūda vismaz septiņas līdz desmit dienas. Sākumā tos novieto gaišā vietā bez pusdienlaika saules un spēcīga vēja. Katru nākamo dienu ārā pavadīto laiku palielina un augus pakāpeniski pieradina pie tiešiem saules stariem. Labi norūdīti stādi pēc izstādīšanas mazāk vīst un ātrāk atsāk augšanu.
Stādīšanas attālums jāpielāgo šķirnes augumam un paredzētajam efektam. Kompaktas šķirnes parasti izvieto aptuveni divdesmit centimetru attālumā, bet plašāk augošām formām nepieciešams vairāk vietas. Pārāk ciešs stādījums samazina gaisa cirkulāciju un veicina lapu ilgstošu mitrumu. Pārāk lieli attālumi savukārt sākumā var radīt tukšu un nepabeigtu dobes iespaidu.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Stādīšana dobē un traukos
Pirms stādīšanas augsni uzirdina vismaz lāpstas dziļumā un izņem daudzgadīgo nezāļu saknes. Smagai zemei pievieno rupjas smiltis, smalku granti vai citu strukturējošu materiālu. Neliels nobrieduša komposta daudzums uzlabo augsnes dzīvīgumu, taču to nevajag izmantot pārmērīgi. Svaigi kūtsmēsli gazānijai nav piemēroti, jo tie var bojāt saknes un veicināt pārāk sulīgu lapojumu.
Stādīšanas bedre jāveido nedaudz platāka par sakņu kamolu. Augu ievieto tādā pašā dziļumā, kādā tas audzis podiņā. Pārāk dziļa iestādīšana palielina dzinumu pamatnes pūšanas risku. Pēc bedres aizpildīšanas augsni viegli piespiež, lai ap saknēm nepaliktu lieli gaisa tukšumi.
Pēc stādīšanas gazāniju kārtīgi aplaista, lai augsne piekļautos saknēm. Turpmāk mitrumu uztur mērenu, līdz redzamas jaunas augšanas pazīmes. Tikko iestādīts augs vēl nespēj pilnvērtīgi izmantot sausumizturības spējas. Kad saknes ieaugušas apkārtējā augsnē, laistīšanas intervālus var pakāpeniski pagarināt.
Stādīšanai podā izvēlas trauku ar vairākām drenāžas atverēm un pietiekamu tilpumu. Vienam kompaktam augam parasti nepieciešams vismaz dažu litru substrāta apjoms. Kombinētā stādījumā gazāniju nevajadzētu savienot ar augiem, kuriem nepieciešama pastāvīgi mitra augsne. Labākie partneri ir sausumu un sauli mīlošas vasaras puķes ar līdzīgām kopšanas prasībām.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Pavairošana ar sēklām
Sēklas var sēt ziemas beigās vai agrā pavasarī, lai līdz izstādīšanas laikam iegūtu labi attīstītus stādus. Sējai izmanto vieglu, tīru un smalkas struktūras substrātu. Sēklas izvieto atsevišķi un pārklāj ar plānu augsnes vai vermikulīta kārtu. Pārāk dziļi iesētas sēklas dīgst nevienmērīgi vai nespēj izlauzties līdz virsmai.
Dīgšanas laikā substrātu uztur vienmērīgi mitru, bet ne slapju. Trauku var pārklāt ar caurspīdīgu vāku, taču tas katru dienu jāvēdina. Optimālā siltumā pirmie dīgsti parasti parādās vienas līdz triju nedēļu laikā. Zema temperatūra un pārmērīgs mitrums būtiski palielina sējeņu puves risku.
Pēc sadīgšanas stādiem nepieciešams ļoti spilgts apgaismojums. Nepietiekamas gaismas apstākļos tie ātri izstīdz, kļūst trausli un veido vāju sakņu sistēmu. Ja dabiskās gaismas trūkst, var izmantot augiem paredzētu papildapgaismojumu. Temperatūru pēc dīgšanas ieteicams nedaudz pazemināt, lai veicinātu kompaktāku augumu.
Kad stādiem izveidojušās vairākas īstās lapas, tos uzmanīgi izpiķē atsevišķos podiņos. Saknes jāapstrādā saudzīgi, jo bojāti stādi uz laiku pārtrauc augšanu. Pēc pārstādīšanas tos novieto gaišā vietā, bet dažas dienas sargā no intensīvas pusdienlaika saules. Mēslošanu sāk tikai pēc tam, kad augi ir skaidri iesakņojušies un atsākuši veidot jaunas lapas.
Pavairošana ar spraudeņiem un augu saglabāšana
Spraudeņus parasti ņem vasaras beigās no veselīgiem un šķirnei raksturīgiem augiem. Izvēlas jaunus sānu dzinumus, kas nav pārāk mīksti un kuriem nav slimību pazīmju. Spraudeņa apakšējās lapas noņem, bet augšējās var nedaudz saīsināt, lai samazinātu iztvaikošanu. Griešanai izmanto tīru instrumentu, kas neatstāj saspiestus audus.
Spraudeņus iesprauž vieglā, gaisu caurlaidīgā substrātā, piemēram, kūdras un perlīta maisījumā. Substrātam jābūt viegli mitram, taču tajā nedrīkst uzkrāties ūdens. Traukus novieto gaišā vietā bez spēcīgas tiešās saules. Pārāk liels mitrums un slikta ventilācija ir biežākie spraudeņu bojāejas cēloņi.
Sakņu veidošanās laikā lapām jāsaglabā stingrība un veselīga krāsa. Ja spraudenis sāk melnēt pie pamatnes, tas nekavējoties jāizņem, lai puve neizplatītos. Jauna augšana parasti liecina, ka saknes sākušas attīstīties. Pēc iesakņošanās augus pakāpeniski pieradina pie sausāka gaisa un tiešākas gaismas.
Ar spraudeņiem pavairoti augi saglabā mātesauga šķirnes īpašības. Tas ir īpaši nozīmīgi hibrīdām gazānijām, kuru sēklu pēcnācēji var būt ļoti atšķirīgi. Rudenī iesakņotos augus pārziemina gaišā, vēsā un no sala pasargātā telpā. Pavasarī tos pārstāda svaigā substrātā, saīsina pārāk garos dzinumus un pakāpeniski sagatavo audzēšanai ārā.