Dīfenbahijas stādīšana un pavairošana mājas apstākļos

Dīfenbahijas pareiza iestādīšana rada pamatu veselīgai sakņu sistēmai, stabilai augšanai un bagātīgam lapojumam. Vislabākos rezultātus iespējams iegūt, izmantojot irdenu substrātu, piemērota izmēra podu un nebojātu stādāmo materiālu. Augu var pavairot ar galotnes vai stumbra spraudeņiem, un katrai metodei ir savas praktiskās priekšrocības. Tā kā auga sula var kairināt ādu, visu darbu laikā jālieto cimdi un jāizvairās no pieskaršanās sejai.

Poda, substrāta un stādīšanas laika izvēle

Vispiemērotākais laiks dīfenbahijas stādīšanai un pārstādīšanai ir pavasaris vai vasaras sākums. Šajā periodā saknes aktīvi aug un ātrāk pielāgojas jaunajam substrātam. Nepieciešamības gadījumā augu var pārstādīt arī citā sezonā, īpaši ja konstatēta sakņu puve vai bojāts pods. Ziemā plānveida pārstādīšanu labāk atlikt, jo vājā apgaismojumā atjaunošanās notiek lēnāk.

Jaunajam podam jābūt tikai nedaudz lielākam par sakņu kamolu. Pārāk plašā traukā substrāts ilgi saglabājas mitrs, un sakņu zonā var trūkt gaisa. Poda apakšā nepieciešami vairāki brīvi drenāžas caurumi. Augstai dīfenbahijai jāizvēlas stabils trauks, kas spēj noturēt smago lapotni.

Stādīšanai izmanto vieglu un strukturētu substrātu. Praktisku maisījumu var veidot no telpaugu zemes, perlīta un smalkas priežu mizas. Minerālie un rupjākie komponenti novērš sablīvēšanos un palīdz liekajam ūdenim ātri aizplūst. Substrāts pirms stādīšanas var būt viegli mitrs, taču tam nevajadzētu būt slapjam.

Bieza akmeņu kārta poda dibenā neaizstāj drenāžas caurumus. Dažos gadījumos tā pat samazina saknēm pieejamo substrāta daudzumu un paceļ pastāvīgi mitro zonu augstāk. Nelielu keramzīta slāni var izmantot, lai augsne neizbirtu, tomēr svarīgāka ir paša maisījuma caurlaidība. Liekajam ūdenim pēc laistīšanas jāspēj brīvi izplūst no visa poda.

Pareiza iestādīšanas tehnika

Pirms stādīšanas sakņu kamolu uzmanīgi izņem no vecā poda. Ja trauks ir elastīgs, tā malas var viegli saspiest, nevelkot augu aiz stumbra. Saknes apskata un novērtē to krāsu, smaržu un stingrību. Veselas saknes parasti ir gaišas vai dzeltenbrūnas un elastīgas, savukārt bojātas saknes ir tumšas, mīkstas vai gļotainas.

Atmirušās un sapuvušās sakņu daļas nogriež ar dezinficētām šķērēm. Griezumu veic līdz veseliem, stingriem audiem, neatstājot bojātus posmus. Ja sakņu puves bijis daudz, augu stāda mazākā podā ar īpaši irdenu substrātu. Pēc spēcīgas sakņu apgriešanas laistīšanai jābūt piesardzīgai, jo atlikušās saknes uzņem mazāk ūdens.

Jaunajā podā ieber nelielu substrāta daudzumu un centrā novieto sakņu kamolu. Dīfenbahija jāstāda aptuveni tādā pašā dziļumā, kādā tā augusi iepriekš. Stumbra dziļa ierakšana var veicināt mīksto audu puvi. Tukšumus ap saknēm pakāpeniski piepilda ar substrātu un viegli piespiež, to nesablīvējot.

Pēc stādīšanas augu mēreni aplaista, lai substrāts vienmērīgi piekļautos saknēm. Ja saknes stādīšanas laikā bijušas bojātas vai apgrieztas, pirmo laistīšanu var veikt mazākā apjomā. Podu novieto gaišā vietā bez tiešiem saules stariem un caurvēja. Mēslošanu atliek vismaz uz četrām līdz sešām nedēļām, jo svaigā substrātā parasti jau ir pietiekami daudz barības vielu.

Pavairošana ar galotnes un stumbra spraudeņiem

Galotnes spraudenis ir piemērots, ja vecais augs kļuvis pārāk garš vai zaudējis apakšējās lapas. Ar asu, tīru nazi nogriež stumbra augšējo daļu ar vairākām veselām lapām. Apakšējās lapas noņem, lai tās neatrastos ūdenī vai substrātā. Griezuma vietai pirms apsakņošanas var ļaut īsu brīdi apžūt.

Galotnes spraudeni iespējams apsakņot ūdenī. To ievieto tīrā traukā tā, lai ūdenī atrastos tikai stumbra apakšējā daļa. Ūdeni regulāri nomaina, bet trauku tur siltā un gaišā vietā bez tiešas saules. Kad izveidojušās vairākas dažus centimetrus garas saknes, spraudeni stāda irdenā substrātā.

Apsakņošana substrātā samazina nepieciešamību jaunajām saknēm vēlāk pielāgoties citai videi. Spraudeni ievieto viegli mitrā perlīta, kokosšķiedras un telpaugu zemes maisījumā. Apkārtējo gaisu var uzturēt mitrāku, uz laiku izmantojot caurspīdīgu pārsegu. Pārsegs katru dienu jāpaceļ vēdināšanai, lai novērstu pelējumu un puvi.

Atlikušo stumbru var sadalīt vairākos posmos, ja uz katra saglabājas vismaz viens dzīvotspējīgs mezgls. Spraudeņus var novietot horizontāli uz mitra substrāta vai stādīt vertikāli, saglabājot sākotnējo augšanas virzienu. Horizontāli novietotu posmu viegli piespiež pie augsnes, bet pilnībā neaprok. Siltumā un mērenā mitrumā no mezgliem pakāpeniski attīstās saknes un jauni dzinumi.

Jauno augu kopšana pēc apsakņošanās

Apsakņošanās laikā vissvarīgākā ir stabila temperatūra un vienmērīgs, bet ne pārmērīgs mitrums. Substrātam jābūt viegli mitram, jo pilnīga izžūšana var bojāt jaunās saknes. Tajā pašā laikā slapja augsne izraisa spraudeņa pamatnes puvi. Mitrumu visdrošāk pārbaudīt ar pirkstu vai pēc poda svara.

Jaunajiem augiem nepieciešama spilgta, izkliedēta gaisma. Pārāk tumšā vietā sakņu un dzinumu veidošanās notiek lēni. Tieša saule zem pārsega var ātri pārkarsēt spraudeni un apdedzināt lapas. Ja dabiskās gaismas trūkst, iespējams izmantot augu lampu, ievērojot mērenu attālumu.

Pirmā jaunā lapa parasti liecina, ka spraudenis sācis veiksmīgi iesakņoties. Tomēr pārsegu nevajadzētu noņemt vienā reizē, ja augs ilgstoši audzis ļoti mitrā vidē. Vēdināšanas laiku pakāpeniski pagarina vairāku dienu laikā. Šāda pieradināšana palīdz lapām pielāgoties sausākam telpas gaisam.

Mēslošanu sāk tikai pēc tam, kad augs izveidojis saknes un redzami turpina augt. Sākumā izmanto vāju, aptuveni ceturtdaļas stipruma mēslojuma šķīdumu. Pārāk koncentrēts mēslojums var apdedzināt jaunās un jutīgās saknes. Jaunie augi jāpārstāda lielākā podā tikai tad, kad saknes jau labi aizpildījušas esošo trauku.