Klīvijas slimības un kaitēkļi

Lai gan klīvija tiek uzskatīta par diezgan izturīgu un slimību maz skartu telpaugu, tā tomēr nav pilnībā pasargāta no dažādām problēmām, īpaši, ja netiek ievēroti pareizi kopšanas nosacījumi. Visbiežāk klīviju apdraud dažādi sūcējtipa kaitēkļi, piemēram, bruņutis, pūkainās bruņutis un tīklērces, kā arī dažādas puves, ko izraisa pārlaistīšana. Savlaicīga problēmas identificēšana un ātra rīcība ir izšķiroša, lai glābtu augu un novērstu kaitēkļu vai slimību izplatīšanos uz citiem telpaugiem. Regulāra auga apskate ir labākais veids, kā laikus pamanīt pirmās slimību vai kaitēkļu klātbūtnes pazīmes. Šajā rakstā aplūkosim biežāk sastopamās klīvijas slimības un kaitēkļus, to pazīmes un efektīvākās apkarošanas metodes.

Biežāk sastopamie kaitēkļi

Viens no visbiežākajiem un grūtāk apkarojamajiem klīvijas kaitēkļiem ir bruņutis. Tās izskatās kā mazi, brūngani vai dzeltenīgi vairodziņi, kas nekustīgi pieķērušies lapu virsmai, īpaši gar centrālo dzīslu un lapu apakšpusē. Šie kukaiņi sūc auga sulu, izraisot lapu dzeltēšanu, deformāciju un augšanas palēnināšanos. Bruņutis izdala arī lipīgu šķidrumu, ko sauc par “medus rasu”, uz kura var attīstīties kvēpsēne, kas pārklāj lapas ar melnu, lipīgu kārtiņu, traucējot fotosintēzi. Pieaugušās bruņutis ir pasargātas ar vaska vairogu, kas apgrūtina to apkarošanu ar ķīmiskiem līdzekļiem.

Vēl viens izplatīts kaitēklis ir pūkainā bruņuts, pazīstama arī kā miltblakts. Tā izskatās kā mazi, balti, vatei līdzīgi pūkas kumšķīši, kas parasti pulcējas lapu žāklēs, uz jauno dzinumu pamatnēm un pat uz saknēm (sakņu miltblakts). Līdzīgi kā parastās bruņutis, arī šie kaitēkļi sūc auga sulu, novājinot to. Spēcīgas invāzijas gadījumā lapas dzeltē, vīst un nobirst, un augs var aiziet bojā. Pūkainās bruņutis arī izdala lipīgo medus rasu. To klātbūtne bieži liecina par pārāk sausu gaisu telpā.

Sausā un siltā telpā, īpaši apkures sezonā, klīviju var apdraudēt arī tīklērces. Tās ir ļoti sīki, zirnekļveidīgi kaitēkļi, kurus ar neapbruņotu aci ir grūti saskatīt. Par to klātbūtni parasti liecina smalks, sudrabains tīmeklis lapu apakšpusē un starp lapām, kā arī sīki, dzeltenīgi punktiņi uz lapām. Tīklērces, sūcot sulu, izraisa lapu dzeltēšanu, sačervelēšanos un pakāpenisku nokalšanu. Spēcīgas invāzijas gadījumā viss augs var pārklāties ar tīmekli un aiziet bojā.

Lai gan retāk, klīviju var apsēst arī laputis. Tās parasti pulcējas uz jaunajiem dzinumiem, ziedkātiem un pumpuriem, veidojot blīvas kolonijas. Laputis ir mazi, zaļgani, melni vai dzeltenīgi kukaiņi, kas, tāpat kā iepriekš minētie kaitēkļi, sūc auga sulu, izraisot jauno daļu deformāciju un novājinot augu. Arī laputis izdala medus rasu, kas veicina kvēpsēnes attīstību.

Kaitēkļu apkarošanas metodes

Pirmais solis cīņā ar jebkuru kaitēkli ir tā mehāniska noņemšana. Ja kaitēkļu nav daudz, bruņutis un pūkainās bruņutis var mēģināt noņemt ar vates kociņu vai mīkstu drāniņu, kas samitrināta spirta un ziepjūdens šķīdumā (piemēram, sajaucot vienādās daļās spirtu un ūdeni un pievienojot dažus pilienus zaļo ziepju). Ar šo šķīdumu rūpīgi jāapstrādā katra lapa no abām pusēm, īpašu uzmanību pievēršot lapu žāklēm un apakšpusei. Šī procedūra jāatkārto ik pēc dažām dienām vairākas reizes, jo ar vienu reizi parasti nav pietiekami, lai iznīcinātu visas kaitēkļu attīstības stadijas.

Pret tīklērcēm labi palīdz auga noskalošana zem silta dušas ūdens. Pirms tam augsne podā jāapsedz ar polietilēna plēvi, lai tajā neiekļūtu lieks ūdens. Rūpīgi jānoskalo katra lapa no abām pusēm. Tā kā tīklērces necieš mitrumu, regulāra gaisa mitruma paaugstināšana ap augu, piemēram, novietojot blakus trauku ar ūdeni, var palīdzēt novērst to atkārtotu parādīšanos. Arī laputis var noskalot ar spēcīgu ūdens strūklu.

Ja mehāniskās metodes un tautas līdzekļi nelīdz vai invāzija ir pārāk spēcīga, nākas ķerties pie insekticīdiem. Pret bruņutīm un pūkainajām bruņutīm visefektīvākie ir sistēmiskas iedarbības insekticīdi, kas uzsūcas augā un padara tā sulu indīgu kaitēkļiem. Tos var lietot gan smidzinot uz lapām, gan pievienojot laistāmajam ūdenim. Pret tīklērcēm jālieto speciāli līdzekļi – akaricīdi. Apstrāde ar ķīmiskajiem preparātiem jāveic saskaņā ar instrukciju, parasti vairākas reizes ar 7-10 dienu intervālu, lai iznīcinātu arī jaunās kaitēkļu paaudzes, kas izšķiļas no oliņām.

Apstrādi ar ķīmiskajiem līdzekļiem ieteicams veikt ārā vai labi vēdināmā telpā, ievērojot visus drošības pasākumus. Pēc apstrādes augs kādu laiku jāpatur izolēti no citiem augiem, lai pārliecinātos, ka visi kaitēkļi ir iznīcināti. Kā profilaktisku līdzekli var izmantot nīma eļļas šķīdumu, ar kuru periodiski apsmidzina auga lapas. Nīma eļļa ir dabisks insekticīds ar plašu iedarbības spektru, kas atbaida kaitēkļus un traucē to attīstību.

Fizioloģiskās slimības un to cēloņi

Visbiežākās klīvijas problēmas nav saistītas ar infekcijas slimībām, bet gan ar kopšanas kļūdām, ko sauc par fizioloģiskajām slimībām. Viena no izplatītākajām problēmām ir lapu galu kalšana un brūnēšana. Tas parasti liecina par pārāk sausu gaisu telpā, īpaši ziemā apkures sezonas laikā. Lai gan klīvija nav ļoti prasīga pret gaisa mitrumu, pārāk sauss gaiss tai var kaitēt. Lai to novērstu, var palielināt gaisa mitrumu ap augu, izmantojot gaisa mitrinātāju vai novietojot podu uz paliktņa ar mitriem oļiem.

Lapu dzeltēšana var būt simptoms vairākām problēmām. Ja dzeltē un nobirst vecās, apakšējās lapas, tas var būt dabisks novecošanās process. Tomēr, ja dzeltē vairākas lapas vienlaicīgi, ieskaitot jaunās, tas, visticamāk, liecina par pārlaistīšanu un sakņu puves sākšanos. Šādā gadījumā nekavējoties jāpārtrauc laistīšana un jāļauj augsnei kārtīgi izžūt. Ja stāvoklis neuzlabojas, augs jāizņem no poda un jāpārbauda saknes. Visas bojātās, mīkstās un tumšās saknes jānogriež un augs jāpārstāda svaigā, sausā substrātā. Lapu dzeltēšana var liecināt arī par barības vielu trūkumu, īpaši slāpekļa.

Brūni, sausi plankumi uz lapām parasti ir saules apdegumu rezultāts. Klīvija ir jāsargā no tiešiem saules stariem, īpaši vasaras vidū. Ja parādās šādi plankumi, augs nekavējoties jāpārvieto uz ēnaināku vietu. Bojātie lapu laukumi neatjaunosies, bet jaunas lapas augs veselīgas. Savukārt, ja lapas kļūst bālas, zaudē savu piesātināto krāsu un augs izstīdzē, tas ir drošs signāls par gaismas trūkumu.

Ziedēšanas trūkums ir vēl viena bieži sastopama problēma, kas parasti ir saistīta ar nepareizu kopšanu. Visbiežākais iemesls ir miera perioda neievērošana. Lai klīvija ziedētu, tai ziemā nepieciešams vēsums (10-15°C) un ļoti reta laistīšana. Cits iemesls var būt pārāk liels pods, kurā augs audzē saknes un lapas, nevis ziedus. Arī gaismas trūkums vai barības vielu, īpaši fosfora un kālija, nepietiekamība var kavēt ziedēšanu.

Sēnīšu slimības un puves

Vislielākais drauds klīvijai ir sakņu puve, ko izraisa patogēnās sēnes, kas attīstās pārmērīgi mitrā, sablīvētā un slikti aerētā augsnē. Galvenais cēlonis gandrīz vienmēr ir pārlaistīšana, slikta drenāža vai pārāk blīvs substrāts. Pirmās pazīmes, kas liecina par sakņu puvi, ir lapu vīšana pat mitrā augsnē, lapu dzeltēšana, augšanas apstāšanās un nepatīkama, trūdu smaka no augsnes. Ja ir aizdomas par sakņu puvi, augs steidzami jāglābj.

Glābšanas operācija sākas ar auga izņemšanu no poda un sakņu sistēmas rūpīgu apskati. Veselas saknes ir gaišas, cietas un elastīgas. Slimās saknes ir tumšas, brūnas vai melnas, mīkstas, gļotainas un viegli atdalās. Visas bojātās saknes bez žēlastības jānogriež ar asu, sterilu nazi līdz veseliem audiem. Griezuma vietas obligāti jādezinficē, apkaisot ar saberztu kokogli vai apstrādājot ar fungicīda pulveri.

Pēc sakņu apgriešanas atlikušo sakņu sistēmu var paturēt fungicīda šķīdumā (piemēram, Previcur) apmēram 15-20 minūtes. Vecais, inficētais substrāts ir jāizmet, un pods rūpīgi jāizmazgā un jādezinficē. Pēc tam augu stāda svaigā, vieglā un labi drenētā substrātā, kas īpaši paredzēts klīvijām vai amariļļiem. Pēc pārstādīšanas augu pirmo reizi laista ļoti uzmanīgi, tikai pēc dažām dienām, un turpmāk ievēro ļoti mērenu laistīšanas režīmu.

Retos gadījumos klīviju var skart arī citas sēnīšu slimības, piemēram, antraknoze vai pelēkā puve, kas izpaužas kā tumši, mitri plankumi uz lapām. Šādas slimības parasti attīstās pārāk mitros un siltos apstākļos ar sliktu gaisa cirkulāciju. Ja parādās šādi plankumi, bojātās lapas daļas vai visas lapas nekavējoties jānogriež un jāiznīcina, bet pats augs jāapsmidzina ar kādu no fungicīdiem. Lai novērstu šādu slimību attīstību, ir svarīgi nodrošināt labu ventilāciju un izvairīties no ūdens uzkrāšanās lapu rozetē.

Profilakse un auga stiprināšana

Labākā cīņa ar slimībām un kaitēkļiem ir to profilakse. Veselīgs, spēcīgs un labi kopts augs ir daudz izturīgāks pret dažādām problēmām. Svarīgākais profilakses pasākums ir pareizu kopšanas apstākļu nodrošināšana: atbilstošs apgaismojums, temperatūra, pareizs laistīšanas režīms un sabalansēta mēslošana. Īpaši svarīgi ir izvairīties no pārlaistīšanas, kas ir galvenais sakņu puves un daudzu citu problēmu cēlonis. Vienmēr nodrošiniet labu drenāžu podā un izmantojiet kvalitatīvu, gaisu caurlaidīgu substrātu.

Regulāri, vismaz reizi nedēļā, rūpīgi apskatiet savu klīviju. Pārbaudiet lapu abas puses, īpašu uzmanību pievēršot lapu apakšpusei un žāklēm, kur visbiežāk slēpjas kaitēkļi. Jo ātrāk pamanīsiet problēmu, jo vieglāk būs ar to tikt galā. Ja iegādājaties jaunu augu, obligāti paturiet to “karantīnā” vismaz divas līdz trīs nedēļas atsevišķi no pārējiem telpaugiem, lai pārliecinātos, ka tas nav inficēts ar kādiem kaitēkļiem vai slimībām.

Uzturiet tīrību ap augu. Regulāri noslaukiet lapas no putekļiem ar mitru drāniņu. Tas ne tikai uzlabos auga izskatu un fotosintēzes efektivitāti, bet arī ļaus laikus pamanīt pirmās kaitēkļu pazīmes. Novāciet visas nobirušās, nokaltušās lapas no augsnes virskārtas, jo tās var kļūt par patvērumu kaitēkļiem un slimību ierosinātājiem. Nodrošiniet labu gaisa cirkulāciju ap augu, izvairoties no tā saspiešanas starp citiem augiem.

Lai stiprinātu auga dabisko imunitāti, var izmantot dažādus augu augšanas stimulantus un imunitāti stiprinošus līdzekļus, piemēram, dzintarskābes šķīdumu vai dažādus biostimulatorus, kas nopērkami dārzkopības veikalos. Tos lieto saskaņā ar instrukciju, parasti apsmidzinot lapas vai pievienojot laistāmajam ūdenim aktīvās augšanas periodā. Spēcīgs un veselīgs augs pats spēs daudz labāk pretoties nelabvēlīgiem apstākļiem un kaitēkļu uzbrukumiem.