Sarkanās plaušķenes slimības un kaitēkļi

Sarkanā plaušķene piemērotos apstākļos ir izturīga ziemciete, tomēr nelīdzsvarots mitrums un sabiezināti stādījumi var veicināt slimību attīstību. Visbiežāk problēmas skar lapas un sakņu zonu, bet jaunos dzinumus mēdz bojāt gliemeži. Savlaicīga simptomu pamanīšana ļauj ierobežot bojājumu, pirms tas izplatās visā cerā. Profilaksē vislielākā nozīme ir labai gaisa cirkulācijai, pareizai laistīšanai un tīrai dārza videi.

Miltrasa un tās ierobežošana

Miltrasa uz lapām parādās kā balts vai pelēcīgi balts, miltiem līdzīgs pārklājums. Sākumā tas var būt redzams tikai atsevišķos plankumos, bet vēlāk pārklāj lielāku lapas virsmu. Skartās lapas zaudē dekorativitāti, deformējas un priekšlaikus noveco. Spēcīga infekcija samazina fotosintēzi un novājina augu.

Slimību veicina sausas saknes apvienojumā ar mitru gaisu un sliktu gaisa cirkulāciju. Pārāk cieši sastādīti augi pēc rasas vai lietus ilgi paliek mitri. Arī pārmērīgs slāpekļa mēslojums rada mīkstas lapas, kas ir uzņēmīgākas pret infekciju. Regulāra, līdzsvarota laistīšana un mērena mēslošana ievērojami samazina risku.

Pirmās skartās lapas vēlams nogriezt un aizvākt no stādījuma. Darbarīku pēc darba notīra, lai slimības ierosinātāju nepārnestu uz citiem augiem. Ja cers ir ļoti blīvs, to var retināt vai vēlāk sadalīt. Ap augu jānovāc arī sabirušās slimās lapas, kurās var saglabāties infekcijas avots.

Smagas infekcijas gadījumā var būt nepieciešams konkrētajai kultūrai piemērots fungicīds. Līdzekli lieto tikai saskaņā ar marķējumu un noteiktajiem drošības nosacījumiem. Viena apstrāde bez augšanas apstākļu uzlabošanas parasti nedod ilgstošu rezultātu. Slimības ierobežošanā ķīmiskā aizsardzība jāapvieno ar sanitāro kopšanu un pareizu mitruma režīmu.

Lapu plankumainības un audu bojājumi

Lapu plankumainības var izpausties kā brūni, pelēki vai tumši plankumi ar izteiktāku malu. Mitrā laikā plankumi mēdz palielināties un saplūst. Smagi skartās lapas dzeltē, sažūst un priekšlaikus atmirst. Dažādu slimību ārējās pazīmes var būt līdzīgas, tādēļ precīzu ierosinātāju ne vienmēr iespējams noteikt tikai pēc izskata.

Infekcijas risku palielina ilgstoši mitras lapas un ūdens šļakatas no augsnes. Laistot ar smidzinātāju, slimību ierosinātāji vieglāk izplatās no vienas lapas uz citu. Stādījums kļūst īpaši uzņēmīgs, ja tajā nav brīvas gaisa kustības. Laistīšana pie auga pamatnes un pietiekams attālums starp ceriem ir nozīmīgi profilakses pasākumi.

Bojātās lapas nogriež sausā laikā, kad augu virsma nav mitra. Tās neizmanto mulčēšanai tieši tajā pašā dobē. Rudenī slimais lapojums rūpīgi jāsavāc, lai samazinātu pārziemojošās infekcijas daudzumu. Veselas lapas var atstāt, līdz tās dabiski noveco un zaudē funkcionalitāti.

Ne visi brūnie plankumi ir infekcijas pazīme. Līdzīgus bojājumus var radīt saules apdegums, sausums, krusa vai pārāk koncentrēts mēslojums. Saules apdegumi parasti veidojas visvairāk apgaismotajās lapu daļās, bet sausuma bojājumi bieži sākas no malām. Pareiza cēloņa noteikšana palīdz izvairīties no nevajadzīgas augu aizsardzības līdzekļu lietošanas.

Sakņu un sakneņu puves

Sakņu puve visbiežāk attīstās smagā, ilgstoši pārmitrā augsnē. Slimais augs vīst, lai gan mitruma augsnē netrūkst. Lapas kļūst dzeltenīgas, augšana apstājas, bet saknes var būt tumšas un mīkstas. Smagos gadījumos cera pamatne viegli atdalās no bojātās sakņu sistēmas.

Galvenais profilakses pasākums ir laba drenāža un pareizs stādīšanas dziļums. Plaušķenes centru nedrīkst aprakt zem biezas augsnes vai mulčas kārtas. Zemās vietās, kur ilgstoši krājas lietus vai kušanas ūdens, augu labāk nestādīt. Smagā augsnē dobi var nedaudz paaugstināt un bagātināt ar strukturējošu organisko materiālu.

Ja bojājums ir neliels, augu izrok un rūpīgi pārbauda saknes. Visas mīkstās, satumsušās daļas nogriež ar dezinficētu nazi līdz veseliem audiem. Saglabātās daļas pārstāda svaigā, labi drenētā augsnē. Pēc pārstādīšanas laista mēreni, jo pārmērīgs ūdens daudzums kavē bojāto sakņu atjaunošanos.

Stipri sapuvušu augu parasti nav iespējams droši glābt. To izņem kopā ar tuvāko piesārņoto augsni un neievieto parastā dārza kompostā. Pirms jaunas plaušķenes stādīšanas jānovērš drenāžas problēma. Ja apstākļi netiek mainīti, tā pati problēma var atkārtoties arī ar veselīgu stādu.

Gliemeži un citi lapu kaitēkļi

Gliemeži īpaši iecienījuši jaunās, maigās lapas un pavasara dzinumus. Tie izgrauž neregulārus caurumus un reizēm pilnībā noēd tikko izaugušus dzinumus. Par to klātbūtni liecina arī spīdīgas gļotu pēdas uz lapām un augsnes. Vislielākais bojājumu risks ir mitrā, vēsā laikā.

Kaitēkļu daudzumu samazina slēptuvju ierobežošana ap stādījumu. Pārāk bieza mulča, dēļu gabali un sablīvētas augu atliekas gliemežiem nodrošina mitras dienas patvertnes. Mulču nevajadzētu pilnībā noņemt, jo tā ir svarīga mitruma saglabāšanai, taču tās slānim jābūt mērenam. Regulāra stādījuma pārbaude vakaros palīdz kaitēkļus savākt pirms lielāku bojājumu rašanās.

Ja nepieciešams, var izmantot videi saudzīgākus gliemežu ierobežošanas līdzekļus, kas paredzēti dārza augiem. Tie jāizvieto atbilstoši lietošanas instrukcijai, sargājot bērnus, mājdzīvniekus un savvaļas dzīvniekus. Barjeru efektivitāte var samazināties pēc lietus, tādēļ tās regulāri jāpārbauda. Viena metode reti atrisina problēmu, ja dārzā saglabājas daudz piemērotu slēptuvju.

Laputis plaušķeni apdraud re