Ziedošā kizila stādīšana un pavairošana
Ziedošā kizila stādīšana ir atbildīgs solis, kas ieliek pamatus koka nākotnes veselībai un krāšņumam. Pareizi izvēlēta vieta un rūpīga stādīšanas tehnika ir izšķiroša, lai nodrošinātu, ka jaunais stāds veiksmīgi ieaugas un attīstās. Pirms ķerties pie lāpstas, ir svarīgi veltīt laiku, lai izpētītu koka vajadzības attiecībā uz sauli, augsni un telpu, jo šie faktori ilgtermiņā noteiks tā labsajūtu. Pavairošana, no otras puses, ir aizraujošs process, kas ļauj iegūt jaunus augus no jau esoša, iemīļota koka, taču tas prasa zināšanas un pacietību. Gan stādīšana, gan pavairošana ir procesi, kas prasa rūpību, bet sniedz milzīgu gandarījumu, redzot, kā no mazas sēkliņas vai spraudeņa izaug varens un ziedošs koks.
Labākais laiks ziedošā kizila stādīšanai ir agrs pavasaris vai rudens. Stādot pavasarī, pēc pēdējām salnām, kokam ir visa augšanas sezona priekšā, lai nostiprinātu savu sakņu sistēmu jaunajā vietā. Savukārt rudens stādīšana, apmēram sešas nedēļas pirms zemes sasalšanas, ļauj saknēm iesakņoties vēsākā augsnē, kamēr auga virszemes daļa ir miera stāvoklī. Izvairies no stādīšanas vasaras karstumā, jo tas rada lielu stresu jaunajam stādam un prasa ļoti intensīvu laistīšanu, lai kompensētu mitruma zudumu. Katram stādīšanas laikam ir savas priekšrocības, taču galvenais ir nodrošināt augam pietiekami daudz laika ieaugšanai pirms ekstremālu temperatūru iestāšanās.
Izvēloties stādāmo materiālu, priekšroku dod veselīgiem, labi attīstītiem stādiem no uzticamas kokaudzētavas. Pārbaudi, vai stādam ir spēcīga sakņu sistēma, kas nav savijusies podā, un vai uz stumbra un zariem nav redzamu bojājumu vai slimību pazīmju. Stādus var iegādāties ar kailām saknēm, ietītām sakņu kamolā (balle) vai audzētus konteineros. Konteineros audzētiem stādiem ir vislielākās izredzes ieaugties, jo to sakņu sistēma tiek vismazāk traumēta pārstādīšanas laikā. Neatkarīgi no stāda veida, pirms stādīšanas ir svarīgi to kārtīgi apliet.
Pats stādīšanas process prasa uzmanību detaļām. Izroc bedri, kas ir divas līdz trīs reizes platāka par sakņu kamolu, bet ne dziļāka. Ir ļoti svarīgi nestādīt koku par dziļu. Stāda sakņu kakliņam (vietai, kur stumbrs satiekas ar saknēm) jābūt vienā līmenī ar apkārtējo zemes virsmu vai nedaudz virs tās. Pēc stāda ievietošanas bedrē, uzmanīgi aizpildi to ar to pašu augsni, kas tika izrakta, viegli to pieblīvējot, lai likvidētu gaisa kabatas. Nav ieteicams bedri aizpildīt ar stipri ielabotu augsni, jo tas var atturēt saknes no augšanas ārpus “komforta zonas” apkārtējā, nabadzīgākā augsnē.
Pēc stādīšanas izveido ap stādu nelielu zemes valnīti, kas palīdzēs aizturēt ūdeni laistīšanas laikā un novirzīs to tieši uz sakņu zonu. Kārtīgi aplej jauno stādu, dodot tam vismaz 20-30 litrus ūdens, lai augsne ap saknēm labi nosēstos. Pirmajā augšanas sezonā ir izšķiroši svarīgi nodrošināt regulāru un konsekventu laistīšanu, īpaši sausuma periodos. Uzklāj 5-10 cm biezu mulčas kārtu ap koka pamatni, atstājot nelielu atstarpi ap stumbru, lai saglabātu mitrumu, nomāktu nezāles un aizsargātu saknes no temperatūras svārstībām.
Pavairošana ar sēklām
Ziedošā kizila pavairošana no sēklām ir pacietību prasošs, bet interesants process. Sēklas tiek ievāktas rudenī no nogatavojušām, spilgti sarkanām ogām. Katrā ogā parasti ir viena vai divas sēklas. Lai sagatavotu sēklas sēšanai, vispirms ir jānoņem mīkstums, jo tas satur dīgšanu kavējošas vielas. To var izdarīt, ogas mērcējot ūdenī uz pāris dienām, līdz mīkstums kļūst mīksts un to var viegli noberzt. Pēc tam sēklas rūpīgi noskalo un nožāvē.
Kizila sēklām ir nepieciešama stratifikācija, lai pārtrauktu miera periodu un ierosinātu dīgšanu. Stratifikācija ir process, kas imitē dabiskos ziemas apstākļus. Sēklas sajauc ar mitru substrātu, piemēram, smiltīm, kūdru vai vermikulītu, un ievieto plastmasas maisiņā vai noslēgtā traukā. Pēc tam maisiņu uz 90 līdz 120 dienām ievieto ledusskapī temperatūrā no 1 līdz 5 grādiem pēc Celsija. Šajā periodā ir svarīgi regulāri pārbaudīt substrāta mitrumu un nodrošināt, ka tas neizžūst un nesāk pelēt.
Pēc stratifikācijas perioda beigām, agrā pavasarī, sēklas ir gatavas sēšanai. Tās sēj nelielos podiņos vai dēstu kastēs, kas piepildītas ar kvalitatīvu sēklu audzēšanas substrātu. Sēklas pārklāj ar apmēram 1-1.5 cm biezu augsnes kārtu un uztur pastāvīgi mitru, bet ne pārmirkušu. Lai paātrinātu dīgšanu, podiņus var pārklāt ar plastmasas plēvi vai stiklu, radot siltumnīcas efektu. Optimālā dīgšanas temperatūra ir ap 20-24 grādiem pēc Celsija. Dīgšana var būt nevienmērīga un ilgt no dažām nedēļām līdz pat vairākiem mēnešiem.
Kad sējeņi ir paaugušies un attīstījuši vairākus īsto lapu pārus, tos var pārstādīt atsevišķos podiņos. Jaunie kizili aug salīdzinoši lēni, un ir svarīgi tos pasargāt no tiešiem saules stariem, sala un spēcīga vēja. Pirmajā gadā tos parasti audzē podos, nodrošinot regulāru laistīšanu un mēslošanu ar vāju, sabalansētu mēslojuma šķīdumu. Pastāvīgā vietā dārzā jaunos kociņus var izstādīt tikai pēc viena vai diviem gadiem, kad tie ir pietiekami spēcīgi. Jāatceras, ka no sēklām audzēti koki var neatspoguļot vecākauga šķirnes īpašības un var sākt ziedēt tikai pēc 5-8 gadiem.
Pavairošana ar spraudeņiem
Veģetatīvā pavairošana ar spraudeņiem ir populāra metode, jo tā nodrošina, ka jaunais augs būs identisks mātesaugam, saglabājot visas šķirnes īpašības. Ziedošo kizilu vislabāk pavairot ar lapainajiem spraudeņiem, ko iegūst vasaras sākumā, parasti jūnijā. Spraudeņus griež no jaunajiem, šī gada dzinumiem, kas ir sākuši pārkoksnēties – tie ir pietiekami stingri, lai nelocītos, bet vēl nav pilnībā cieti. Izvēlas veselīgus dzinumus un nogriež 10-15 cm garus spraudeņus, veicot slīpu griezumu tieši zem lapu mezgla.
Sagatavojot spraudeni, no apakšējās daļas noņem lapas, atstājot tikai divus vai trīs lapu pārus augšpusē. Ja atstātās lapas ir lielas, tās var pārgriezt uz pusēm, lai samazinātu mitruma iztvaikošanu. Spraudeņa pamatni iemērc apsakņošanās hormonā (pulverī vai šķidrumā), lai stimulētu sakņu veidošanos. Šis solis nav obligāts, bet tas ievērojami palielina apsakņošanās panākumu procentu, jo kiziliem saknes veidojas salīdzinoši grūti. Apsakņošanās hormons veicina ātrāku un spēcīgāku sakņu sistēmas attīstību.
Sagatavotos spraudeņus sprauž iepriekš samitrinātā, labi drenējošā substrātā, piemēram, kūdras un perlīta vai smilts maisījumā. Spraudeņus ievieto apmēram 3-5 cm dziļi, viegli piespiežot substrātu ap tiem. Lai nodrošinātu augstu gaisa mitrumu, kas ir būtisks apsakņošanās procesam, podu ar spraudeņiem pārklāj ar caurspīdīgu plastmasas maisiņu vai novieto mini siltumnīcā. Konstrukciju novieto gaišā, siltā vietā, bet pasargā no tiešiem saules stariem, kas var pārkarsēt spraudeņus.
Apsakņošanās process var ilgt no sešām līdz astoņām nedēļām vai pat ilgāk. Šajā laikā ir svarīgi uzturēt substrātu pastāvīgi mitru un regulāri vēdināt siltumnīcu, lai novērstu pelējuma veidošanos. Kad spraudeņi sāk veidot jaunus dzinumus, tā ir laba zīme, ka saknes ir sākušas attīstīties. Ja, viegli pavelkot spraudeni, jūtama pretestība, tas nozīmē, ka tas ir apsakņojies. Pēc apsakņošanās jaunos augus pakāpeniski pieradina pie apkārtējās vides apstākļiem, noņemot pārsegu uz arvien ilgāku laiku, pirms tos pārstāda lielākos podos turpmākai audzēšanai.
Potēšana un citas metodes
Potēšana ir vēl viena veģetatīvās pavairošanas metode, ko bieži izmanto kokaudzētavās, lai pavairotu konkrētas ziedošā kizila šķirnes. Šī metode ietver šķirnes auga dzinuma vai pumpura (potzara) savienošanu ar cita, parasti sēklas audzēta, radnieciska auga sakņu sistēmu (potcelma). Potcelmam parasti izmanto parastā kizila (Cornus florida) vai cita saderīga kizila sugas sējeņus, kas nodrošina spēcīgu un pielāgoties spējīgu sakņu sistēmu. Potēšana garantē, ka jaunais koks saglabās visas vēlamās šķirnes īpašības, piemēram, ziedu krāsu, lapu raibumu vai augšanas formu.
Visbiežāk izmantotās potēšanas metodes kiziliem ir acošana (pumpurpotēšana) un kopulēšana. Acošanu parasti veic vasaras beigās, izmantojot aktīvi augošu pumpuru no šķirnes auga, ko ievieto T-veida iegriezumā potcelma mizā. Savukārt kopulēšanu veic ziemas beigās vai agrā pavasarī, savienojot potzaru un potcelmu ar vienāda diametra slīpiem griezumiem. Abas metodes prasa precizitāti, asus instrumentus un tīrību, lai nodrošinātu, ka kambija slāņi (plāns audu slānis zem mizas, kas nodrošina augšanu) precīzi saskaras, ļaujot audiem saaugt.
Potēšanas priekšrocība ir tā, ka tā ļauj daudz ātrāk iegūt ziedošu koku, salīdzinot ar pavairošanu no sēklām. Potētie koki var sākt ziedēt jau pēc diviem vai trim gadiem. Turklāt, izmantojot izturīgu potcelmu, var uzlabot šķirnes auga pielāgošanās spēju konkrētiem augsnes apstākļiem vai palielināt tā izturību pret sakņu slimībām. Tomēr potēšana ir tehniski sarežģīts process, kas prasa pieredzi un specifiskas zināšanas, tāpēc to galvenokārt izmanto profesionāli audzētāji.
Lai gan retāk, kizilus var pavairot arī ar noliekteņiem. Šī metode ir piemērota krūmveida formām vai jauniem kokiem ar zemiem, lokaniem zariem. Agrā pavasarī vienu no zemākajiem zariem noliec pie zemes un daļā, kas saskaras ar augsni, nedaudz iegriež mizu. Šo vietu piestiprina pie zemes un apber ar augsni, atstājot zara galu virszemē. Gada vai divu laikā noliektenis izveidos pats savu sakņu sistēmu, un to varēs atdalīt no mātesauga un pārstādīt kā jaunu, neatkarīgu augu. Šī ir vienkārša un uzticama metode, kas prasa minimālu aprūpi, bet ir piemērota tikai ierobežota skaita jaunu augu iegūšanai.
📷 Flickr / Szerző: David Illig / Licence: CC BY-NC-SA 2.0
