Zemās mandeles slimības un kaitēkļi

Lai gan zemā mandele tiek uzskatīta par salīdzinoši izturīgu un veselīgu krūmu, tā, tāpat kā jebkurš cits dārza augs, nav pilnībā pasargāta no dažādām slimībām un kaitēkļu uzbrukumiem. Savlaicīga problēmu atpazīšana un pareiza rīcība ir izšķiroša, lai saglabātu krūma dekorativitāti un veselību. Bieži vien slimību un kaitēkļu parādīšanos veicina nepareiza agrotehnika – sabiezināts stādījums, pārmērīgs mitrums, nesabalansēta mēslošana vai novājināta auga imunitāte. Tāpēc labākā cīņa ir profilakse. Šajā rakstā mēs aplūkosim biežāk sastopamās zemās mandeles slimības un kaitēkļus, to pazīmes un efektīvākās apkarošanas un profilakses metodes, lai jūsu dārzs būtu pasargāts.

Viena no bīstamākajām un izplatītākajām slimībām, kas skar daudzus kauleņkokus, tostarp zemo mandeli, ir monilioze jeb augļu puve. Šī sēnīšu slimība īpaši aktīvi izplatās mitrā un vēsā pavasarī ziedēšanas laikā. Inficēšanās rezultātā ziedi, jaunās lapas un dzinumu gali pēkšņi novīst, nobrūnē un izskatās kā apdeguši vai apsaluši. Bojātās daļas nenokrīt, bet paliek karājamies zaros, kļūstot par infekcijas avotu turpmākai izplatībai. Ja slimība netiek ierobežota, tā var iznīcināt lielu daļu ziedu un pat izraisīt veselu zaru nokalšanu.

Vēl viena izplatīta sēnīšu slimība ir kauleņkoku lapu sausplankumainība, pazīstama arī kā klasterosporioze. Tās rezultātā uz lapām parādās nelieli, sarkanbrūni plankumi ar tumšāku apmali. Laika gaitā plankumu audi atmirst un izkrīt, atstājot lapās nelielus, apaļus caurumus, kas rada skrošu cauršautas lapas efektu. Stipras infekcijas gadījumā lapas dzeltē un priekšlaicīgi nobirst, kas novājina krūmu. Slimība var skart arī jaunos dzinumus un augļus, ja tādi veidojas.

No kaitēkļiem visbiežāk zemajai mandelei kaitē laputis. Šie mazie, parasti zaļā vai melnā krāsā esošie kukaiņi veido kolonijas jauno dzinumu galos un lapu apakšpusē. Laputis sūc augu sulu, kā rezultātā lapas un dzinumi deformējas, sačokurojas un atpaliek augšanā. Turklāt laputis izdala lipīgu šķidrumu, tā saukto “medus rasu”, uz kuras savukārt attīstās kvēpsarmas sēne, kas pārklāj lapas ar melnu, lipīgu kārtu un traucē fotosintēzes procesam. Laputis arī var pārnēsāt dažādas vīrusu slimības.

Profilakse ir visefektīvākais veids, kā pasargāt zemo mandeli no slimībām un kaitēkļiem. Tas ietver pareizas audzēšanas vietas izvēli, nodrošinot labu gaisa cirkulāciju. Regulāra un pareiza atzarošana, izgriežot bojātos, slimos un sabiezinošos zarus, arī ir ļoti svarīga. Rudenī ir obligāti jāsavāc un jāiznīcina visas nobirušās lapas, jo uz tām ziemo daudzi slimību ierosinātāji. Agrā pavasarī, pirms pumpuru plaukšanas, un vēlā rudenī, pēc lapu nobiršanas, krūmu un apdobi profilaktiski var apsmidzināt ar kādu no vara saturošiem preparātiem, piemēram, Bordo šķīdumu.

Monilioze (Monilinia laxa)

Monilioze ir postoša sēnīšu slimība, kas var nopietni sabojāt zemās mandeles dekoratīvo izskatu. Pirmās pazīmes parādās pavasarī, ziedēšanas laikā. Inficētie ziedi strauji vīst, kļūst brūni un nokalst, bet paliek pieķērušies pie zariem. No ziediem infekcija caur ziedkātiem iekļūst dzinumos, izraisot arī jauno lapiņu un dzinumu galu nokalšanu. Šie simptomi bieži tiek jaukta ar sala bojājumiem, taču, rūpīgāk aplūkojot, var redzēt, ka bojājums izplatās no zieda uz dzinumu. Mitrā laikā uz bojātajām auga daļām var izveidoties pelēcīgi sēnes sporu spilventiņi.

Slimības ierosinātājs – sēne – ziemo inficētajos, nokaltušajos zaros un mumificējušos augļos, ja tādi ir palikuši no iepriekšējā gada. Pavasarī, labvēlīgos apstākļos (mitrums un siltums), sēne sāk aktīvi veidot sporas, kas ar vēja un lietus palīdzību izplatās uz ziediem. Vislielākais inficēšanās risks ir tieši ziedēšanas laikā, kad sporas caur zieda drīksnu iekļūst augā. Tālāk sēne attīstās auga audos, izraisot to atmiršanu.

Cīņa ar moniliozi jāsāk ar profilaksi un agrotehniskiem pasākumiem. Galvenais ir nekavējoties pēc ziedēšanas izgriezt visus inficētos un nokaltušos zarus. Griezums jāveic, ieņemot vismaz 10-15 cm no veselās koksnes daļas, jo sēņotne var būt izplatījusies tālāk, nekā redzams ar aci. Visi izgrieztie zari ir nekavējoties jāsadedzina, lai novērstu infekcijas tālāku izplatību. Nedrīkst tos atstāt dārzā vai mest komposta kaudzē.

Ķīmiskā aizsardzība ir visefektīvākā, ja to veic profilaktiski. Smidzināšana ar fungicīdiem jāveic pirms ziedēšanas (ziedpumpuru “balonēšanās” fāzē) un uzreiz pēc ziedēšanas. Var izmantot tādus preparātus kā “Skor”, “Topaz” vai citus sistēmas iedarbības fungicīdus, kas paredzēti kauleņkoku aizsardzībai pret moniliozi. Smidzināšana jāveic sausā, bezvēja laikā, rūpīgi pārklājot visu krūmu. Ir svarīgi stingri ievērot preparāta lietošanas instrukciju un ieteiktās devas.

Kauleņkoku lapu sausplankumainība (Clasterosporium carpophilum)

Kauleņkoku lapu sausplankumainība ir slimība, kas galvenokārt bojā lapas, bet var skart arī dzinumus un ziedus. Pirmās pazīmes ir nelielu, apaļu, sarkanīgi violetu vai brūnganu plankumu parādīšanās uz lapām. Ar laiku plankumu centrs kļūst gaišāks, un ap to veidojas tumša apmale. Pēc aptuveni 1-2 nedēļām bojātie audi nekrotizējas un izkrīt, atstājot lapas plātnē caurumus, kas ir šīs slimības raksturīgākā pazīme. Stipras infekcijas gadījumā lapas var stipri ciest, kļūt dzeltenas un priekšlaicīgi nobirt.

Slimības ierosinātājs ziemo uz nobirušajām lapām un inficētajos dzinumos, kur veidojas nelielas čūliņas un plaisas, no kurām izdalās sveķi. Pavasarī, mitrā laikā, sēne sāk veidot sporas, kas ar lietus un vēja palīdzību inficē jaunās lapas un dzinumus. Slimības attīstību īpaši veicina mitras un siltas vasaras. Novājināti krūmi, kas cieš no barības vielu trūkuma vai aug pārāk sabiezinātos apstākļos, ir uzņēmīgāki pret šo slimību.

Profilaktiskie pasākumi ir ļoti svarīgi cīņā ar sausplankumainību. Rudenī obligāti ir jāsavāc un jāsadedzina visas nobirušās lapas, lai iznīcinātu ziemojošo infekciju. Pavasarī jāveic sanitārā atzarošana, izgriežot visus bojātos un acīmredzami inficētos dzinumus. Krūma vainaga regulāra retināšana, lai nodrošinātu labu ventilāciju un ātru lapu nožūšanu pēc lietus, arī palīdz samazināt infekcijas risku. Sabalansēta mēslošana, īpaši ar kāliju, stiprina auga audus un paaugstina tā noturību.

Ja slimība izplatās spēcīgi, var lietot fungicīdus. Profilaktiskā smidzināšana agri pavasarī pirms pumpuru plaukšanas ar vara saturošiem preparātiem (piemēram, Bordo šķīdumu) ir ļoti efektīva. Veģetācijas periodā, parādoties pirmajām pazīmēm, var izmantot tos pašus fungicīdus, kas ieteicami pret moniliozi, piemēram, “Skor”. Smidzināšana jāatkārto pēc 10-14 dienām, īpaši, ja laika apstākļi ir slimības attīstībai labvēlīgi.

Laputis (Aphididae)

Laputis ir viens no visbiežāk sastopamajiem zemās mandeles kaitēkļiem. Tās ir mazi, dažādu krāsu (visbiežāk zaļi, melni, dzelteni) kukaiņi, kas veido lielas kolonijas uz jauno dzinumu galotnēm, lapu apakšpusē un ap ziedpumpuriem. Sūcot augu sulu, tās izraisa lapu un dzinumu deformāciju, augšanas palēnināšanos un vispārēju auga novājināšanos. Bojātās lapas sačokurojas, dzeltē un var priekšlaicīgi nobirt. Stipras invāzijas gadījumā var ciest arī ziedi.

Papildus tiešajam kaitējumam, laputis rada arī netiešas problēmas. Tās izdala saldu, lipīgu šķidrumu – “medus rasu”, kas pārklāj lapas un zarus. Uz šīs lipīgās substances attīstās kvēpsarmas sēne, kas veido melnu, sodrējiem līdzīgu aplikumu. Šis aplikums ne tikai bojā krūma dekoratīvo izskatu, bet arī apgrūtina fotosintēzi. Turklāt laputis bieži vien piesaista skudras, kuras barojas ar “medus rasu” un aizsargā laputu kolonijas no to dabiskajiem ienaidniekiem.

Cīņu ar laputīm var sākt ar tautas metodēm, īpaši, ja invāzija nav liela. Var izmantot ziepjūdens šķīdumu (20-30 g veļas ziepju uz 1 litru ūdens), ar kuru apsmidzina vai apmazgā kaitēkļu skartās vietas. Labs efekts ir arī nātru, ķiploku vai vībotņu novilkumiem. Šādas apstrādes jāveic atkārtoti ik pēc dažām dienām, līdz kaitēkļi ir iznīcināti. Svarīgi ir apsmidzināt arī lapu apakšpuses, kur laputis visbiežāk slēpjas.

Ja laputu kolonijas ir lielas un tautas metodes nelīdz, jālieto insekticīdi. Ir pieejami gan kontaktiedarbības, gan sistēmas iedarbības preparāti. Kontaktiedarbības insekticīdi (piemēram, uz piretrīna bāzes) iedarbojas, tieši saskaroties ar kaitēkli. Sistēmas iedarbības insekticīdi (piemēram, “Aktara” vai “Decis”) iesūcas auga audos, un laputis iet bojā, barojoties ar saindēto sulu. Šie preparāti ir efektīvāki un nodrošina ilgstošāku aizsardzību. Apstrāde jāveic saskaņā ar instrukciju, ievērojot visus drošības pasākumus.

Vairogsērces (Diaspididae)

Vairogsērces ir grūti pamanāmi, bet ļoti bīstami kaitēkļi. Tās izskatās kā nelieli, plakani vairogiņi vai komatiņi, kas nekustīgi pieķērušies pie zaru un stumbra mizas. Šie vairodziņi aizsargā pašu kukaini un tā olas. Vairogsērces, tāpat kā laputis, sūc augu sulu, izraisot krūma novājināšanos, zaru plaisāšanu un atmiršanu. Stipras invāzijas gadījumā krūms var aiziet bojā. Kaitēkļa klātbūtni var nodot arī lipīgs aplikums uz zariem un lapām.

Īpaši bīstams ir kaitēkļa kāpura jeb “ceļotāja” stadija, kas parasti novērojama pavasara beigās vai vasaras sākumā. Šajā laikā jaunie, kustīgie kāpuri izlien no mātes vairoga un aktīvi meklē jaunu barošanās vietu. Tieši šajā stadijā tie ir visvieglāk ievainojami, jo tos vēl nesedz aizsargvairogs. Kad kāpurs ir atradis piemērotu vietu, tas piesūcas un sāk veidot ap sevi aizsargvairogu, kļūstot nekustīgs un grūtāk apkarojams.

Cīņa ar vairogsērcēm ir sarežģīta to aizsargvairoga dēļ, kas pasargā pieaugušos īpatņus no kontaktinsekticīdu iedarbības. Ja invāzija nav liela, kaitēkļus var mēģināt notīrīt mehāniski, izmantojot vecu zobu birsti vai asu lupatu, kas samitrināta ziepjūdenī vai spirta šķīdumā. Šī metode ir darbietilpīga, bet efektīva, ja kaitēkļu ir maz. Notīrītās vietas pēc tam vēlams apstrādāt ar insekticīdu.

Efektīvākā ķīmiskā apkarošana ir agrā pavasarī, pirms pumpuru plaukšanas. Šajā laikā krūmu var apsmidzināt ar eļļas emulsijas preparātiem (piemēram, “30-D”), kas pārklāj ziemojošos kaitēkļus ar plānu eļļas kārtiņu un nosmacē tos. Vēlāk, veģetācijas periodā, kaitēkļu “ceļotāju” masveida izplatīšanās laikā (parasti jūnijā), jālieto sistēmas iedarbības insekticīdi (“Aktara”), kas iedarbojas caur auga sulu. Smidzināšana jāatkārto pēc 10-14 dienām, lai iznīcinātu jaunās paaudzes.

Profilaktiskie pasākumi un vispārējā augu aizsardzība

Labākais veids, kā izvairīties no slimībām un kaitēkļiem, ir uzturēt augu spēcīgu un veselīgu. Vesels krūms, kas aug tam piemērotos apstākļos, ir daudz noturīgāks pret dažādām problēmām. Tas nozīmē, ka jau no paša sākuma ir jāizvēlas pareiza, saulaina un labi vēdināma stādīšanas vieta. Jāizvairās no stādīšanas zemienēs, kur uzkrājas auksts gaiss un mitrums, kas veicina sēnīšu slimību attīstību. Svarīgi ir arī ievērot optimālu stādīšanas attālumu, lai krūmi nesabiezinātos.

Regulāra un pareiza atzarošana ir viens no svarīgākajiem profilakses pasākumiem. Katru pavasari ir jāveic sanitārā atzarošana, izgriežot visus sausos, slimību skartos, bojātos un uz iekšu augošos zarus. Tas ne tikai uzlabo krūma izskatu, bet arī nodrošina labāku gaisa cirkulāciju vainagā, kas samazina sēnīšu slimību risku. Visi griezumi jāveic ar tīriem, dezinficētiem instrumentiem, un lielākas brūces jāapstrādā ar dārza ziedi.

Sabalansēta mēslošana un pareizs laistīšanas režīms stiprina auga imunitāti. Ir svarīgi nepārbarot krūmu ar slāpekli, jo tas veicina vāju un slimībām uzņēmīgu dzinumu veidošanos. Pietiekams kālija un fosfora daudzums, savukārt, stiprina auga audus un paaugstina tā noturību. Jāizvairās gan no pārmērīgas laistīšanas, kas var izraisīt sakņu puvi, gan no ilgstoša sausuma, kas novājina augu un padara to pievilcīgu kaitēkļiem.

Rudens darbiem dārzā ir liela nozīme infekciju un kaitēkļu izplatības ierobežošanā. Obligāti jāsavāc un jāsadedzina visas nobirušās lapas, jo uz tām ziemo daudzu slimību, piemēram, sausplankumainības, ierosinātāji. Var veikt arī apdobes uzrakšanu, kas palīdz iznīcināt augsnē ziemojošos kaitēkļus. Profilaktiskā smidzināšana ar vara preparātiem vēlā rudenī pēc lapu nobiršanas un agrā pavasarī pirms pumpuru plaukšanas (“zilā smidzināšana”) palīdz iznīcināt ziemojošās infekcijas stadijas uz krūma mizas.

📷  Le.Loup.Gris, CC BY-SA 3.0, via Wikimedia Commons