Sparnotās tunbergijas gaismas prasības

Gaisma ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas nosaka sparnotās tunbergijas augšanu, attīstību un, pats galvenais, ziedēšanas krāšņumu. Kā tropu augam, kas savvaļā aug saules pielietos reģionos, tam ir nepieciešams liels daudzums gaismas, lai pilnvērtīgi veiktu fotosintēzi un uzkrātu enerģiju bagātīgai ziedu veidošanai. Pareizas apgaismojuma vietas izvēle ir pirmais un svarīgākais solis ceļā uz veselīgu un acis priecējošu augu. Nepietiekams apgaismojums ir visbiežākais iemesls, kāpēc šis vīteņaugs atsakās ziedēt, tāpēc ir svarīgi izprast tā specifiskās gaismas prasības un nodrošināt tām atbilstošus apstākļus.

Sparnotā tunbergija vislabāk jūtas un visbagātīgāk zied, ja tā tiek audzēta pilnā saulē. Tas nozīmē, ka augam būtu jāsaņem vismaz sešas stundas tiešu saules staru katru dienu. Ideāla vieta dārzā vai uz balkona būtu ar dienvidu vai dienvidrietumu ekspozīciju, kur saule ir visintensīvākā. Šādos apstākļos augs veidos kompaktu, spēcīgu lapotni un radīs neskaitāmus ziedpumpurus visas vasaras garumā. Saules gaisma ne tikai nodrošina enerģiju ziedēšanai, bet arī veicina ziedu krāsas intensitāti, padarot tos košākus un izteiksmīgākus.

Lai gan sparnotā tunbergija ir saules mīle, tā spēj paciest arī nelielu daļēju noēnojumu, īpaši karstākajos dienvidu reģionos vai ļoti karstās vasarās. Viegls noēnojums pēcpusdienas svelmē var pat nākt par labu, pasargājot lapas no apdegšanas un palīdzot augam labāk saglabāt mitrumu. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka “daļējs noēnojums” nozīmē, ka augs joprojām saņem vairākas stundas tiešas saules, piemēram, no rīta vai vēlā pēcpusdienā. Pārāk liels ēnojums negatīvi ietekmēs ziedēšanas intensitāti.

Ja augs tiek audzēts vietā ar nepietiekamu apgaismojumu, tas nepārprotami signalizēs par savu neapmierinātību. Pirmā pazīme būs vāja vai pat neesoša ziedēšana. Augs var izskatīties veselīgs, ar lielām zaļām lapām, bet ziedu nebūs. Otra pazīme ir izstīdzējuši, vāji dzinumi ar lielām atstarpēm starp lapām – augs burtiski “stiepjas” pretim gaismai, cenšoties to sasniegt. Lapas var kļūt arī bālākas nekā parasti.

Ja novēro šādas pazīmes, risinājums ir vienkāršs – augs pēc iespējas ātrāk jāpārvieto uz saulaināku vietu. Pēc pārvietošanas tam var būt nepieciešams neliels adaptācijas periods, taču drīz vien vajadzētu parādīties pozitīvām izmaiņām. Ja pārvietošana nav iespējama, atliek samierināties ar pieticīgāku ziedēšanu un baudīt auga zaļo lapotni.

Apgaismojuma ietekme uz ziedēšanu

Tiešā saules gaisma ir galvenais stimuls, kas ierosina ziedpumpuru veidošanos sparnotajai tunbergijai. Gaisma ir enerģijas avots fotosintēzes procesam, kura laikā augs no oglekļa dioksīda un ūdens ražo cukurus – savu “degvielu”. Jo vairāk gaismas augs saņem, jo vairāk enerģijas tas spēj saražot. Kad enerģijas ir pietiekami daudz ne tikai pamatfunkciju, piemēram, lapu un stublāju augšanas, nodrošināšanai, augs sāk veltīt resursus reproduktīvajam procesam – ziedēšanai.

Ja gaismas ir par maz, augs visu saražoto enerģiju novirza izdzīvošanai, galvenokārt lapu masas palielināšanai, lai palielinātu virsmu, kas uztver gaismu. Tāpēc ēnainā vietā augs var izskatīties pat ļoti lekns un zaļš, bet ziedēt tas nespēj, jo tam vienkārši nepietiek enerģijas. Šī ir klasiska situācija, ar ko saskaras daudzi dārzkopji iesācēji, kas, redzot kuplu lapotni, nesaprot, kāpēc izpaliek gaidītie ziedi.

Apgaismojuma intensitāte ietekmē ne tikai ziedu skaitu, bet arī to kvalitāti. Saulainā vietā augoša tunbergija veidos lielākus un košākus ziedus. Savukārt ēnā, ja arī kāds zieds parādīsies, tas, visticamāk, būs mazāks un ar blāvāku krāsu. Tāpēc, ja vēlies sasniegt maksimāli dekoratīvu efektu, saulaina vieta ir obligāts priekšnoteikums.

Ir svarīgi nodrošināt, lai gaisma piekļūtu visām auga daļām, ne tikai galotnei. Pareiza auga veidošana un virzīšana pa balstu palīdz izveidot vienmērīgu lapotni, kas ļauj arī apakšējām lapām saņemt savu gaismas devu. Ja augs veidojas pārāk blīvs, tā iekšpusē var veidoties ēna, un tajās vietās lapas var sākt dzeltēt un nobirt.

Gaismas prasības dažādos audzēšanas posmos

Gaismas prasības sparnotajai tunbergijai ir svarīgas visos tās attīstības posmos, sākot jau no sēklu dīgšanas. Pēc sēklu sadīgšanas jaunajiem dēstiem ir nepieciešams ļoti spilgts apgaismojums. Ja gaismas trūks, dīgsti ātri izstīdzēs – tie būs gari, tievi un vāji, ar bālām lapiņām. Šādi stādi būs neizturīgi un vēlāk var pat aiziet bojā. Lai no tā izvairītos, dēstu kastes jānovieto uz visgaišākās palodzes vai jānodrošina papildu apgaismojums ar fito lampām.

Kad jaunie stādi tiek izstādīti pastāvīgā vietā ārā, tiem ir nepieciešams laiks, lai adaptētos pie intensīvās saules gaismas, īpaši, ja tie audzēti telpās ar mazāku apgaismojumu. Tāpēc ir svarīgs norūdīšanas process, kura laikā augus pakāpeniski pieradina pie tiešiem saules stariem. Sākotnēji tos uz dažām stundām novieto vieglā ēnā, pakāpeniski palielinot saulē pavadīto laiku. Tas palīdz izvairīties no lapu apdegumiem un auga stresa.

Aktīvās augšanas un ziedēšanas periodā vasarā augam ir vislielākā nepieciešamība pēc gaismas. Šajā laikā tam jānodrošina pēc iespējas saulaināka vieta, lai veicinātu nepārtrauktu ziedēšanu. Ja vasara ir ļoti karsta un saulaina, uzmanīgi jāseko līdzi augsnes mitrumam, jo saulē tas izžūst ļoti ātri. Novītušas lapas dienas vidū var liecināt gan par mitruma trūkumu, gan par pārkaršanu.

Ja augs tiek pārziemināts telpās, arī ziemas periodā tam nepieciešama gaisma, lai gan ne tik intensīva kā vasarā. Augam jāatrodas visgaišākajā un vēsākajā telpā, lai tas varētu veiksmīgi pārlaist miera periodu. Pilnīga tumsa ziemā augam nav pieļaujama. Nepietiekamā apgaismojumā augs nespēs uzkrāt spēkus nākamajai sezonai un pavasarī var būt ļoti novājināts.

📷  Forest & Kim Starr, CC BY 3.0, via Wikimedia Commons