Puškīnijas ziemināšana

Puškīnijas ir dabiski piemērotas dzīvei reģionos ar aukstām ziemām, tāpēc to ziemināšana parasti nesagādā lielas problēmas. Šie izturīgie sīpolaugi nāk no Kaukāza un Tuvo Austrumu kalnu reģioniem, kur tiem nākas saskarties ar bargu salu un biezu sniega segu. Šī dabiskā noturība padara tos par lielisku izvēli mērenā klimata dārziem. Tomēr, lai nodrošinātu simtprocentīgu pārziemošanas veiksmi un pasargātu sīpolus no nelabvēlīgiem apstākļiem, piemēram, kailsala vai grauzēju postījumiem, ir vērts pievērst uzmanību dažiem sagatavošanās darbiem rudenī. Pareiza sagatavošanās ziemai ir kā apdrošināšanas polise, kas garantē, ka pavasarī jūsu puškīnijas modīsies spēcīgas un gatavas bagātīgai ziedēšanai. Šajā rakstā mēs detalizēti aplūkosim visus aspektus, kas saistīti ar puškīniju veiksmīgu ziemināšanu.

Galvenais priekšnoteikums veiksmīgai pārziemošanai tiek ielikts jau sīpolu stādīšanas brīdī. Pareizs stādīšanas dziļums un labi drenēta augsne ir divi vissvarīgākie faktori. Pietiekami dziļi iestādīti sīpoli ir pasargāti no krasām temperatūras svārstībām augsnes virskārtā. Savukārt laba drenāža novērš liekā mitruma uzkrāšanos ap sīpoliem atkušņa periodos, kas var izraisīt to pūšanu vai bojāšanos ledus veidošanās rezultātā. Tāpēc, plānojot puškīniju stādījumus, vienmēr jāatceras par šiem pamatprincipiem.

Lai gan puškīnijas ir aukstumizturīgas, papildu aizsardzība var būt noderīga, īpaši jaunizveidotos stādījumos, reģionos ar ļoti bargām ziemām vai ziemās bez sniega. Sniega sega darbojas kā dabiska izolācija, pasargājot augsni un sīpolus no dziļas sasalšanas. Ja ziema ir bezsniega, bet ar stipru salu (tā sauktais kailsals), augsne var sasalt daudz dziļāk, radot risku sīpoliem. Šādos gadījumos mulčēšana ir ļoti efektīva metode, kā nodrošināt papildu aizsardzību.

Šajā ceļvedī mēs soli pa solim izskatīsim, kā sagatavot puškīnijas ziemas periodam. Mēs apskatīsim, kādi darbi jāveic rudenī, lai stiprinātu augus pirms ziemas. Detalizēti pievērsīsimies mulčēšanas nozīmei, aplūkojot dažādus mulčas materiālus un to pareizu lietošanu. Tāpat sniegsim padomus, kā pasargāt sīpolus no grauzējiem, kas, lai arī reti, tomēr var sagādāt problēmas. Visbeidzot, aplūkosim īpašās prasības puškīnijām, kas tiek audzētas konteineros, jo tām nepieciešama rūpīgāka aizsardzība nekā dārzā augošajiem augiem.

Sagatavošanās ziemas periodam

Sagatavošanās ziemai sākas jau vasaras beigās un rudenī. Pēc tam, kad puškīniju lapas ir pilnībā nokaltušas, ir svarīgi notīrīt dobi no vecajām lapām un citām augu atliekām. Tas palīdzēs samazināt vietas, kur varētu pārziemot slimību ierosinātāji vai kaitēkļi. Tīra dobe ne tikai izskatās estētiskāk, bet arī ir veselīgāka vide augiem. Šis ir arī labs laiks, lai izravētu visas nezāles, kas varētu konkurēt ar puškīnijām par barības vielām nākamajā pavasarī.

Rudens ir arī īstais laiks jaunu puškīniju sīpolu stādīšanai. Kā jau minēts, pareizs stādīšanas laiks un dziļums ir izšķiroši veiksmīgai pārziemošanai. Stādot sīpolus rudenī, pārliecinieties, ka tie ir iestādīti vismaz 4-6 nedēļas pirms zemes sasalšanas, lai tiem būtu pietiekami daudz laika izveidot sakņu sistēmu. Pēc iestādīšanas dobi aplaistiet, lai veicinātu sakņošanos. Ja rudens ir ļoti sauss, var būt nepieciešama papildu laistīšana, lai uzturētu vieglu augsnes mitrumu.

Vēlā rudenī, kad augu veģetācija ir pilnībā beigusies, var apsvērt nelielas barības vielu devas iestrādi augsnē. Šim nolūkam labi noder lēnas iedarbības mēslojums ar zemu slāpekļa un augstu kālija un fosfora saturu, piemēram, kaulu milti vai speciāls rudens mēslojums. Kālijs palīdzēs stiprināt augu šūnas un uzlabos to salcietību, savukārt fosfors veicinās spēcīgas sakņu sistēmas attīstību. Šo mēslojumu var viegli iestrādāt augsnes virskārtā ap stādījumiem.

Pirms ziemas sala iestāšanās ir svarīgi pārtraukt jebkādu intensīvu augsnes apstrādi puškīniju stādījumu tuvumā. Augsnes rušināšana vai rakšana var bojāt jau izveidojušos sakņu sistēmu un traucēt sīpolu miera periodu. Visi sagatavošanās darbi jāpabeidz laicīgi, ļaujot augiem mierīgi sagaidīt ziemu.

Mulčēšanas nozīme un tehnikas

Mulčēšana ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā pasargāt puškīniju sīpolus ziemā. Mulčas slānis darbojas kā izolators, kas palīdz mazināt krasas temperatūras svārstības augsnē, pasargā no dziļas sasalšanas kailsala periodos un aizkavē augsnes pārāk ātru sasilšanu pavasara atkušņos, kas varētu izraisīt priekšlaicīgu augu mošanos. Turklāt mulča palīdz saglabāt augsnē mitrumu un nomāc nezāļu augšanu pavasarī.

Vislabākais laiks mulčēšanai ir vēls rudens, pēc tam, kad augsnes virskārta jau ir nedaudz sasalusi. Pārāk agra mulčēšana, kad augsne vēl ir silta, var piesaistīt grauzējus, kas meklē siltu vietu ziemošanai, un radīt pārāk mitru vidi, kas veicina sīpolu pūšanu. Sagaidot pirmo salu, tiek nodrošināts, ka sīpoli ir pilnībā iestājušies miera periodā un grauzēji jau ir atraduši citas ziemošanas vietas.

Kā mulčas materiālu var izmantot dažādus organiskus materiālus. Lieliski noder sausas koku lapas (izņemot ozola un valrieksta lapas, kas sadalās lēni un var paskābināt augsni), priežu skujas, salmi, kūdra vai sadalījies komposts. Mulčas slānim jābūt pietiekami biezam, lai nodrošinātu labu izolāciju, parasti ap 5-10 centimetriem. Slānim jābūt gaisu caurlaidīgam, tāpēc nevajadzētu izmantot pārāk smalkus vai blīvus materiālus, kas var sablīvēties un neļaut gaisam piekļūt augsnei.

Agrā pavasarī, tiklīdz sniegs ir nokusis un zeme sāk atkust, mulčas slānis ir uzmanīgi jānoņem vai vismaz jāpadara plānāks. Tas ļaus augsnei ātrāk sasilt un netraucēs jaunajiem puškīniju asniem izspraukties cauri. Ja kā mulča ir izmantots komposts vai lapu trūds, to var daļēji atstāt un viegli iestrādāt augsnes virskārtā, tādējādi nodrošinot augiem papildu barības vielas.

Aizsardzība pret kailsalu un grauzējiem

Kailsals, kas ir stiprs sals bez sniega segas, ir viens no lielākajiem izaicinājumiem pārziemojošiem sīpolaugiem. Sniegs darbojas kā sega, kas uztur relatīvi stabilu temperatūru augsnē, neļaujot tai sasalt pārāk dziļi. Ja sniega nav, sals var iekļūt dziļi augsnē, radot risku pat salcietīgiem sīpoliem. Turklāt sasalšanas un atkušanas cikli var izraisīt augsnes cilāšanos, kas var burtiski izspiest sīpolus no zemes vai bojāt to saknes.

Efektīvākais veids, kā pasargāt puškīnijas no kailsala, ir mulčēšana, kā aprakstīts iepriekšējā nodaļā. Biezs mulčas slānis imitē sniega segas aizsargājošo funkciju, stabilizējot temperatūru augsnē un novēršot tās dziļu sasalšanu. Papildus mulčai, ja ir pieejami egļu vai priežu zari, tos var uzklāt virs dobes. Zari ne tikai nodrošina papildu izolāciju, bet arī palīdz aizturēt to nedaudzo sniegu, kas varētu uzsnigt.

Lai gan puškīnijas parasti nav grauzēju iecienītākais ēdiens, izsalkušas peles vai strupastes ziemā var nograuzt jebko, kas ir pieejams. Risks ir lielāks, ja stādījumi atrodas tuvu mežam, pļavai vai komposta kaudzei. Lai samazinātu grauzēju pievilcību, izvairieties mulčēt dobes pārāk agri, kad zeme vēl silta. Tāpat nenovietojiet putnu barotavas tiešā sīpolpuķu dobju tuvumā, jo izbirušās sēklas piesaista grauzējus.

Ja zināms, ka dārzā ir problēmas ar grauzējiem, var izmantot speciālus stādīšanas grozus. Šie grozi, kas izgatavoti no plastmasas vai metāla sieta, tiek ierakti zemē, un sīpoli tiek stādīti tajos. Grozs fiziski aizsargā sīpolus no grauzējiem no apakšas un sāniem. Vēl viena metode ir ap sīpoliem stādīt augus, kas atbaida grauzējus, piemēram, fritilārijas (ķeizarkroņus) vai narcises, kuru sīpoli ir indīgi. Lai gan šī metode nav 100% efektīva, tā var palīdzēt samazināt postījumu risku.

Puškīnijas konteineros: īpašas ziemināšanas prasības

Puškīniju audzēšana konteineros vai puķu podos ir lielisks veids, kā izrotāt balkonus, terases vai lieveņus agrā pavasarī. Tomēr augiem konteineros nepieciešama daudz rūpīgāka aizsardzība ziemā nekā tiem, kas aug dārzā. Augsne konteinerā sasalst daudz ātrāk un dziļāk nekā augsne dārzā, jo to no visām pusēm ietekmē aukstais gaiss. Tas rada lielu risku sīpolu izsalšanai.

Ir vairākas metodes, kā pasargāt puškīnijas konteineros. Viena no drošākajām metodēm ir ierakt konteineru zemē dārzā līdz ar augsnes virsmu. Zeme darbosies kā dabiska izolācija, pasargājot sakņu sistēmu un sīpolus no krasām temperatūras svārstībām. Rudenī izrok bedri, kas ir nedaudz lielāka par konteineru, ievieto to iekšā un apber ar zemi. Pavasarī, kad bīstamākais sals ir garām, konteineru var izrakt un novietot vēlamajā vietā.

Ja nav iespējams ierakt konteineru zemē, to var pārvietot uz neapkurināmu, bet no sala pasargātu vietu, piemēram, garāžu, šķūni vai vēsu pagrabu. Temperatūrai šādā telpā vajadzētu turēties nedaudz virs nulles, bet ne pārāk augstu, lai neveicinātu priekšlaicīgu augšanu. Ziemas laikā augsne konteinerā ir jāuztur gandrīz sausa, tikai reizēm nedaudz samitrinot, lai sīpoli pilnībā neizkalstu. Pavasarī, kad gaisa temperatūra stabili turas virs nulles, konteineru var pakāpeniski iznest atpakaļ ārā.

Trešā metode ir konteinera siltināšana. Konteineru var ietīt vairākās kārtās ar gaisa burbuļu plēvi, agrotīklu, džutas maisiem vai citiem izolējošiem materiāliem. Ir svarīgi nosiltināt ne tikai sānus, bet arī apakšu, novietojot konteineru uz putuplasta plāksnes vai koka paliktņa. No augšas augsni var mulčēt ar biezu lapu vai skuju kārtu. Siltināto konteineru vislabāk novietot vietā, kas aizsargāta no vēja, piemēram, pie mājas sienas. Šī metode ir piemērota reģionos ar maigākām ziemām.