Hostu ziemošana

Lai gan hostas ir aukstumizturīgi daudzgadīgie augi, kas labi pielāgojušies mērenā klimata apstākļiem, pareiza sagatavošana ziemai ir svarīgs priekšnoteikums to veiksmīgai pārziemošanai un krāšņai augšanai nākamajā sezonā. Ziemošanas procesa galvenais mērķis ir pasargāt auga sakņu sistēmu, kas ir tā visvērtīgākā daļa, no sala radītiem bojājumiem, īpaši bezsniega ziemās, kad zemi nesedz dabiska aizsargkārta. Rudens kopšanas darbi, piemēram, lapu noņemšana un mulčēšana, ne tikai palīdz augam pārziemot, bet arī samazina slimību un kaitēkļu pārziemošanas iespējas, nodrošinot veselīgāku startu pavasarī. Īpaša uzmanība jāpievērš podos audzētām hostām, jo to saknes ir daudz vairāk pakļautas sala iedarbībai. Šajā rakstā detalizēti aplūkosim, kā pareizi sagatavot hostas ziemas miera periodam.

Gatavošanās ziemai sākas jau vasaras otrajā pusē, kad ir svarīgi pārtraukt augu mēslošanu. Mēslošana, īpaši ar slāpekli bagātiem līdzekļiem, vēlu vasarā vai rudenī stimulē jaunu, maigu lapu augšanu, kuras nepaspēj nobriest un ir ļoti neizturīgas pret salu. Tas novājina augu un liek tam tērēt enerģiju, kas būtu nepieciešama ziemas rezervju uzkrāšanai saknēs. Ļauj hostām dabiski noslēgt augšanas ciklu un sagatavoties gaidāmajam miera periodam. Pēdējā mēslošanas reize būtu jāveic ne vēlāk kā jūlija vidū.

Hostu dabiskais dzīves cikls ir pielāgots ziemas periodam. Tuvojoties rudenim un pazeminoties gaisa temperatūrai, fotosintēzes process palēninās, un augs sāk novirzīt barības vielas un enerģiju no lapām uz sakneņiem. Tā rezultātā lapas sāk dzeltēt, brūnēt un pakāpeniski atmirt. Šis ir pilnīgi normāls un pat vēlams process, kas liecina, ka augs veiksmīgi gatavojas ziemai. Nav nepieciešams steigties ar lapu nogriešanu, kamēr tās vēl ir daļēji zaļas, jo tās joprojām turpina apgādāt saknes ar enerģiju.

Pēc pirmajām nopietnajām salnām hostu lapas parasti kļūst mīkstas, gļotainas un noslīgst uz zemes. Šajā brīdī tās noteikti ir jānoņem. Atstājot atmirušo lapotni uz ziemu, tiek radīta ideāla vide gliemežu oliņu un dažādu slimību ierosinātāju, piemēram, sēnīšu sporu, pārziemošanai. Pavasarī šie kaitēkļi un slimības būs gatavi uzbrukt jaunajiem, maigajiem asniem. Tāpēc rūpīga dobes sakopšana rudenī ir svarīgs profilaktisks pasākums, kas palīdzēs uzturēt augus veselīgus nākamajā gadā.

Lapu noņemšana rudenī

Diskusijas par to, vai rudenī ir jāgriež hostu lapas, ir diezgan izplatītas dārznieku vidū, taču vairums ekspertu iesaka to darīt. Galvenais iemesls ir sanitārs. Kad hostu lapas pēc sala kļūst mīkstas un sabrūk, tās veido blīvu, mitru slāni uz zemes, kas ir ideāla patvēruma un vairošanās vieta gliemežiem un kailgliemežiem, kā arī to oliņām. Atstājot lapas, tu faktiski nodrošini šiem kaitēkļiem lielisku pārziemošanas vietu tieši blakus to nākamās sezonas barības avotam – jaunajiem hostu dzinumiem.

Labākais laiks lapu noņemšanai ir pēc tam, kad tās ir pilnībā nodzeltējušas vai kad pirmās spēcīgās salnas tās ir padarījušas mīkstas. Kamēr lapas vēl ir daļēji zaļas, tās turpina veikt fotosintēzi un sūtīt enerģiju uz saknēm, tāpēc nav vērts steigties. Kad pienācis laiks, nogriez lapas ar asām dārza šķērēm vai sirpi aptuveni 3-5 centimetrus virs zemes līmeņa. Cenšoties nenogriezt pārāk tuvu zemei, lai nesabojātu snaudošos pumpurus, no kuriem pavasarī attīstīsies jaunie dzinumi.

Nogrieztās lapas ir svarīgi pareizi utilizēt. Ja esi pārliecināts, ka tavi augi ir pilnīgi veseli, bez slimību pazīmēm, lapas var likt kompostā. Tomēr, ja ir kaut mazākās aizdomas par sēnīšu slimībām vai vīrusiem, lapas ir jāiznīcina, vēlams sadedzinot vai izmetot sadzīves atkritumos, lai neizplatītu infekciju. Šī piesardzība ir īpaši svarīga, ja tavā dārzā ir liela un vērtīga hostu kolekcija.

Pēc lapu noņemšanas dobe izskatīsies tīra un kārtīga, un tev būs vieglāk veikt nākamo soli – mulčēšanu. Sakopta dobe ne tikai izskatās estētiskāk, bet arī ļauj pavasarī saulei ātrāk sasildīt augsni, veicinot agrāku augu mošanos. Turklāt, noņemot veco lapotni, tu atbrīvo vietu pavasara sīpolpuķēm, piemēram, sniegpulkstenītēm vai krokusiem, kas lieliski izskatās blakus mostošām hostām.

Mulčēšanas nozīme ziemā

Mulčēšana ir viens no svarīgākajiem hostu sagatavošanas darbiem ziemai, īpaši reģionos ar mainīgām ziemām, kur sniega sega nav pastāvīga. Mulčas galvenais uzdevums nav sildīt augu, bet gan izolēt augsni, pasargājot to no krasām temperatūras svārstībām. Stabila augsnes temperatūra novērš atkārtotus sasalšanas un atkušanas ciklus, kas var izraisīt augsnes cilāšanos un bojāt hostu saknes, īpaši jaunizstādītiem augiem. Mulča palīdz uzturēt saknes miera stāvoklī līdz pat pavasarim.

Kā mulču var izmantot dažādus organiskos materiālus. Lieliski noder sausas koku lapas (izņemot ozola un valrieksta lapas, kas lēni sadalās), priežu skujas, sasmalcināta miza, komposts vai neitralizēta kūdra. Uzklāj mulčas slāni 5 līdz 10 centimetru biezumā ap hostas sakņu zonu pēc tam, kad zeme jau ir nedaudz sasalusi. Ja mulču uzklāj pārāk agri, kamēr zeme vēl ir silta, tā var kļūt par lielisku patvērumu pelēm un citiem grauzējiem, kas ziemā var apgrauzt hostu sakneņus.

Ir svarīgi neapbērt pašu hostas centru jeb vainagu ar biezu mulčas kārtu. Pārāk biezs un blīvs slānis tieši virs augšanas pumpuriem var veicināt mitruma uzkrāšanos un izraisīt vainaga puvi, kas var būt letāla augam. Veido mulčas slāni kā gredzenu ap auga centru, atstājot nelielu brīvu telpu tieši ap vietu, kur pavasarī parādīsies asni. Tas nodrošinās pietiekamu gaisa cirkulāciju un pasargās augu no puves.

Pavasarī, kad sala draudi ir garām un augsne sāk atsilt, mulčas slāni var uzmanīgi atrušināt nost no auga centra, lai ļautu saulei sasildīt augsni un veicinātu jauno dzinumu augšanu. Daļa mulčas, piemēram, komposts vai lapu trūds, var tikt atstāta un viegli iestrādāta augsnes virskārtā, tādējādi papildus bagātinot augsni ar barības vielām. Pareizi veikta mulčēšana ir vienkāršs, bet ļoti efektīvs veids, kā nodrošināt hostu veselību un labsajūtu.

Podos audzētu hostu ziemošana

Hostas, kas aug podos un konteineros, prasa īpašu uzmanību ziemošanas periodā, jo to sakņu sistēma ir daudz neaizsargātāka pret salu nekā dārzā augošiem augiem. Augsne podā sasalst daudz ātrāk, dziļāk un spēcīgāk nekā augsne dobē, kas var izraisīt sakņu nosalšanu un visa auga bojāeju. Tāpēc podos audzētas hostas nedrīkst atstāt ziemot ārā neaizsargātas, īpaši reģionos ar bargām ziemām.

Viens no vienkāršākajiem un efektīvākajiem veidiem, kā pasargāt podos audzētas hostas, ir ierakt podu zemē dārzā pirms sala iestāšanās. Izroc bedri, kas ir pietiekami liela, lai tajā ievietotu visu podu tā, lai tā augšējā mala būtu vienā līmenī ar zemes virsmu. Apkārtējā augsne darbosies kā dabiska izolācija, pasargājot saknes no krasām temperatūras svārstībām. Pavasarī, kad zeme ir atkususi, podu var atkal izrakt un novietot tam paredzētajā vietā.

Cita pārbaudīta metode ir podu pārvietošana uz neapsildāmu, bet no sala pasargātu telpu, piemēram, vēsu pagrabu, garāžu vai šķūni. Ideālā temperatūra šādā telpā ir no +1 līdz +5 grādiem pēc Celsija. Pirms pārvietošanas ļauj hostai piedzīvot dažas vieglas salnas, lai tā dabiski ieietu miera periodā, un nogriez atmirušās lapas. Ziemas laikā augsne podā ir jāuztur nedaudz mitra, bet ne slapja. Laistīšana ir nepieciešama reti, apmēram reizi mēnesī vai pat retāk, tikai tik daudz, lai saknes pilnībā neizkalstu.

Ja nav iespējams pārvietot podus vai ierakt tos zemē, vari mēģināt tos nosiltināt. Novieto podus cieši kopā aizvējā, piemēram, pie mājas sienas. Pēc tam ap podu grupu izveido žogu no stiepļu sieta un piepildi to ar sausām lapām, salmiem vai citiem izolējošiem materiāliem. Var arī katru podu atsevišķi ietīt vairākās kārtās ar agrotīklu vai burbuļplēvi. Svarīgi ir nodrošināt, lai izolācijas materiāls paliktu sauss, tāpēc no augšas to var pārklāt ar ūdensnecaurlaidīgu materiālu, atstājot ventilācijas spraugas.

Pavasara atmoda un pirmie darbi

Pavasarī, tiklīdz sniegs ir nokusis un zeme sāk atsilt, ir laiks sākt domāt par hostu atmodināšanu. Ja ziemā izmantoji biezu mulčas kārtu, piemēram, lapas vai salmus, to ir uzmanīgi jānoņem vai vismaz jāatrušina no auga centra. Tas ļaus saules stariem ātrāk sasildīt augsni ap hostas saknēm, stimulējot augšanas pumpuru jeb “degunu” parādīšanos. Ja kā mulču izmantoji kompostu, to var viegli iestrādāt augsnes virskārtā, kas kalpos kā pirmā pavasara barības deva.

Esi ļoti uzmanīgs, veicot pavasara darbus dobēs, kur aug hostas. To asni, kas sāk spraukties cauri zemei, ir diezgan trausli un viegli nolaužami. Pirms sāc grābt vai rušināt dobi, pārliecinies, kur tieši atrodas hostu ceri, lai nejauši nesabojātu jaunos dzinumus. Labs ieteikums ir rudenī atstāt nelielus marķierus pie īpaši vērtīgām vai vēlāk mostošām šķirnēm, lai pavasarī zinātu to atrašanās vietu.

Pavasaris ir arī labākais laiks hostu dalīšanai un pārstādīšanai. Vislabāk to darīt tieši tad, kad parādās pirmie asni, bet lapas vēl nav sākušas atvērties. Šajā stadijā augs vieglāk panes pārstādīšanas stresu un ātri ieaugas jaunajā vietā. Ja pamani, ka hostas cers ir kļuvis pārāk liels vai tā centrs ir tukšs, tā ir skaidra zīme, ka ir pienācis laiks to atjaunot, sadalot un pārstādot.

Kad hostu jaunās lapas sāk attīstīties, ir īstais laiks sākt cīņu ar gliemežiem, kuri arī mostas no ziemas miega. Pavasarī gliemeži ir īpaši izsalkuši un var nodarīt lielu postu jaunajām, maigajām hostu lapiņām. Sāc izlikt lamatas, barjeras vai lietot citus apkarošanas līdzekļus, tiklīdz pamani pirmās aktivitātes pazīmes. Savlaicīga rīcība pavasarī palīdzēs kontrolēt to populāciju un pasargāt hostu lapotni visas sezonas garumā.