Ēdamās kastaņas stādīšana un pavairošana

Ēdamās kastaņas, Castanea sativa, audzēšana savā dārzā var būt aizraujošs un gandarījuma pilns process, kas noslēdzas ar gardu un veselīgu riekstu ražu. Lai izaudzētu spēcīgu un ražojošu koku, ir būtiski pievērst uzmanību pareizai stādīšanas tehnikai un zināt pavairošanas metodes. Stādīšana ir pamats koka turpmākajai dzīvei, un no tās kvalitātes ir atkarīga gan koka veselība, gan produktivitāte. Šajā rakstā mēs detalizēti aplūkosim, kā pareizi iestādīt ēdamās kastaņas stādu, kādas ir prasības attiecībā uz vietu un augsni, kā arī apskatīsim galvenās pavairošanas metodes – no sēklām un ar veģetatīvām metodēm. Šīs zināšanas palīdzēs tev veiksmīgi uzsākt kastaņu audzēšanu un priecāties par rezultātiem daudzu gadu garumā.

Optimālā stādīšanas laika un vietas izvēle

Pareiza stādīšanas laika izvēle ir izšķiroša, lai jaunais kastaņas stāds veiksmīgi ieaugtos un pārciestu pirmo ziemu. Latvijas klimatiskajos apstākļos vislabākais laiks ēdamās kastaņas stādīšanai ir pavasaris, kad augsne jau ir pietiekami iesilusi un vairs nedraud stipras salnas. Stādot pavasarī, kokam ir pietiekami daudz laika līdz rudenim, lai attīstītu spēcīgu sakņu sistēmu un adaptētos jaunajā vietā. Vēlams stādīšanas darbus veikt aprīļa beigās vai maija sākumā. Var stādīt arī rudenī, bet tad tas jādara pietiekami agri, vismaz mēnesi pirms pastāvīga sala iestāšanās, lai koks paspētu iesakņoties.

Vieta kastaņas audzēšanai jāizvēlas ļoti pārdomāti, jo šis koks tiek stādīts uz daudziem gadiem un pieaudzis sasniedz iespaidīgus izmērus. Vislabāk kastaņa jutīsies saulainā un siltā vietā, kas ir pasargāta no aukstajiem ziemeļu un austrumu vējiem. Dienvidu vai dienvidrietumu nogāze būtu ideāla vieta. Lai gan koks var augt arī nelielā pusēnā, pilnvērtīgai augļu nogatavošanai nepieciešams daudz saules. Jāņem vērā, ka pieaudzis koks veido plašu vainagu, tāpēc tam nepieciešams nodrošināt pietiekami daudz vietas – vismaz 8-10 metru rādiusā ap stādīšanas vietu nedrīkstētu atrasties citas ēkas vai lieli koki.

Augsnes prasību ziņā ēdamā kastaņa ir diezgan kaprīza. Tā dod priekšroku vieglai vai vidēji smagai, labi drenētai, auglīgai un nedaudz skābai vai neitrālai augsnei (pH no 5.5 līdz 6.5). Koks necieš kaļķainas, sārmainas un smagas, mālainas augsnes, kurās stagnē ūdens. Pārāk mitra augsne var izraisīt sakņu slimības un pat koka bojāeju. Pirms stādīšanas ir vērts pārbaudīt augsnes skābuma līmeni un, ja nepieciešams, to koriģēt, piemēram, iestrādājot skābo kūdru, ja augsne ir pārāk sārmaina.

Pirms stādīšanas bedres rakšanas, izvēlētā vieta ir rūpīgi jāattīra no nezālēm un citiem augiem. Ja augsne ir nabadzīga, to ieteicams uzlabot jau iepriekšējā rudenī, iestrādājot organisko mēslojumu, piemēram, kompostu vai satrūdējušus kūtsmēslus. Labi sagatavota stādīšanas vieta ir investīcija koka nākotnē, kas atmaksāsies ar labu augšanu un bagātīgu ražu. Ir vērts atcerēties, ka daudzas kastaņu šķirnes ir svešapputes, tādēļ, lai iegūtu ražu, bieži vien ir nepieciešams stādīt vismaz divus dažādu šķirņu kokus netālu vienu no otra.

Stādīšanas process soli pa solim

Stādīšanas bedres sagatavošana ir viens no atbildīgākajiem darbiem. Bedrei jābūt pietiekami lielai, lai tajā brīvi ietilptu stāda sakņu sistēma. Ieteicamais izmērs ir vismaz 60×60 cm platumā un dziļumā, bet vēl labāk, ja bedre ir divas reizes platāka par sakņu kamolu. Bedres rakšanas laikā auglīgo virsējo augsnes slāni atliek vienā pusē, bet dziļāko, neauglīgāko – otrā. Ja augsne ir smaga, bedres apakšā ir obligāti jāizveido drenāžas slānis, apmēram 10-15 cm biezs, no grants, oļiem vai šķembām.

Sagatavoto auglīgo augsni sajauc ar organisko mēslojumu – kompostu, satrūdējušiem kūtsmēsliem vai kūdru (apmēram 1-2 spaiņi uz bedri). Šim maisījumam var pievienot arī komplekso minerālmēslojumu, kas satur fosforu un kāliju, lai veicinātu sakņu attīstību. Svaigus kūtsmēslus izmantot nedrīkst, jo tie var apdedzināt jaunās saknes. Sagatavoto augsnes maisījumu ieber bedrē, veidojot nelielu konusveida uzkalniņu tās centrā.

Pirms stādīšanas stāds ir rūpīgi jāsagatavo. Ja stāds ir ar kailām saknēm, tās pirms stādīšanas uz dažām stundām iemērc ūdenī. Pēc tam saknes aplūko un apgriež visus bojātos vai pārāk garos galus. Ja stāds ir konteinerā, to uzmanīgi izņem, cenšoties nesabojāt sakņu kamolu. Ja saknes ir blīvi savijušās poda formā, tās uzmanīgi atbrīvo. Stādu novieto bedres centrā uz sagatavotā uzkalniņa, iztaisnojot saknes uz visām pusēm. Sakņu kakliņam (vietai, kur stumbrs pāriet saknēs) jāatrodas 2-3 cm virs zemes līmeņa, jo pēc laistīšanas augsne nosēdīsies.

Kad stāds ir novietots pareizā augstumā, bedri pakāpeniski aizpilda ar atlikušo auglīgās augsnes maisījumu, ik pa laikam viegli pieblīvējot, lai neveidotos gaisa kabatas ap saknēm. Pēc stādīšanas ap stādu izveido nelielu apdobes valnīti, kas palīdzēs aizturēt ūdeni laistīšanas laikā. Tad stādu bagātīgi aplaista, izlietojot vismaz 2-3 spaiņus ūdens. Kad ūdens iesūcies, apdobes zonu mulčē ar 5-7 cm biezu kūdras, komposta vai mizu mulčas slāni, atstājot brīvu vietu ap stumbru. Pēc iestādīšanas jauno kociņu ieteicams piesiet pie atbalsta mietiņa, lai pasargātu to no vēja.

Pavairošana no sēklām

Ēdamās kastaņas pavairošana no sēklām jeb riekstiem ir interesants, bet laikietilpīgs process. Lai iegūtu dīgtspējīgas sēklas, tām jābūt pilnībā nogatavojušāmies, veselām un svaigām. Vislabāk izmantot riekstus no vietējiem, Latvijas apstākļos augušiem kokiem, jo tie būs labāk piemērojušies mūsu klimatam. Sēklas ievāc rudenī, kad tās pašas izkrīt no adatainajām kupolām. Ir svarīgi nepieļaut sēklu iekalšanu, jo tās ātri zaudē dīgtspēju.

Lai sēklas pavasarī uzdīgtu, tām ir nepieciešams iziet stratifikācijas periodu – ilgstošu turēšanu zemā temperatūrā un mitrumā. Stratifikācija imitē dabiskos ziemas apstākļus. To var veikt, rudenī iesējot riekstus tieši augsnē apmēram 5-8 cm dziļumā, vietā, kas pasargāta no grauzējiem. Cita metode ir stratifikācija mākslīgos apstākļos. Riekstus sajauc ar mitrām smiltīm, kūdru vai sūnām, ievieto plastmasas maisiņā ar caurumiņiem gaisa apmaiņai un uzglabā ledusskapī vai pagrabā 0 līdz +5 grādu temperatūrā 3-4 mēnešus.

Pavasarī, kad augsne ir pietiekami iesilusi, stratificētās sēklas sēj dobē vai atsevišķos podos. Sēšanas dziļums ir apmēram 5-7 cm. Augsnei jābūt irdenai un barības vielām bagātai. Sējumus regulāri laista, neļaujot augsnei izžūt. Dīgsti parasti parādās pēc 4-6 nedēļām. Pirmos gadus jaunie sējeņi aug lēni, un tiem nepieciešama rūpīga kopšana – ravēšana, laistīšana un aizsardzība no salnām. Pastāvīgā vietā sējeņus parasti izstāda pēc 2-3 gadiem.

Jāņem vērā, ka no sēklām audzēti koki ne vienmēr pilnībā saglabā mātesauga īpašības, piemēram, augļu lielumu un garšu. Var notikt īpašību sašķelšanās, un rezultāts var būt neparedzams. Turklāt no sēklām audzēti koki sāk ražot salīdzinoši vēlu, parasti tikai pēc 7-12 gadiem. Tomēr šī metode ir interesanta tiem, kas vēlas eksperimentēt un izaudzēt koku no paša sākuma, turklāt šādi iegūtie koki parasti ir izturīgāki un ilgmūžīgāki.

Veģetatīvā pavairošana

Veģetatīvā pavairošana ļauj iegūt stādus, kas ir identiski mātesaugam, pilnībā saglabājot visas šķirnes īpašības. Šādi pavairoti koki arī sāk ražot daudz ātrāk, parasti jau 3-5 gadā pēc stādīšanas. Visizplatītākā ēdamās kastaņas veģetatīvās pavairošanas metode ir potēšana. Potēšanu parasti veic pavasarī, aprīļa beigās vai maija sākumā, kad potcelmam ir sākusies sulu cirkulācija. Kā potcelmus izmanto 2-3 gadus vecus ēdamās kastaņas sējeņus.

Kā potzaru izmanto viengadīgu dzinumu no vēlamās šķirnes koka. Potzarus sagatavo ziemā vai agrā pavasarī, pirms pumpuru plaukšanas, un uzglabā vēsā vietā, ietītus mitrā drānā vai smiltīs. Visbiežāk izmanto kopulēšanas vai acu potēšanas (okulēšanas) metodi. Kopulēšanas gadījumā gan uz potcelma, gan potzara veic slīpus griezumus, kurus savieno tā, lai to kambija slāņi sakristu. Savienojuma vietu cieši nosien ar speciālu lentu un apsmērē ar potvasku.

Spraudeņošana ēdamajai kastaņai ir sarežģītāka metode, jo spraudeņi apsakņojas grūti. To parasti veic profesionālās stādaudzētavās, izmantojot īpašas tehnoloģijas, piemēram, apsakņošanās stimulatorus un apsildāmas lecektis. Vasarā griež zaļos spraudeņus no šī gada dzinumiem un sprauž tos mitrā substrātā (kūdras un smilšu maisījumā). Lai spraudeņi apsakņotos, ir nepieciešams nodrošināt augstu gaisa mitrumu un optimālu temperatūru.

Vēl viena metode ir pavairošana ar atvases dzinumiem. Dažas kastaņu sugas un šķirnes veido sakņu vai celma atvases. Šos dzinumus var atdalīt no mātesauga kopā ar daļu sakņu un audzēt kā jaunus stādus. Tomēr šī metode nav plaši izplatīta Castanea sativa gadījumā. Iegādājoties stādu stādaudzētavā, visbiežāk tieši potēti stādi ir labākā izvēle, jo tie garantē konkrētās šķirnes īpašības un nodrošina ātrāku ražas sākšanos, kas ir būtiski ikvienam dārzkopim, kurš vēlas ātrāk baudīt sava darba augļus.