Ēdamās kastaņas slimības un kaitēkļi

Ēdamā kastaņa (Castanea sativa) ir salīdzinoši izturīgs koks, tomēr, tāpat kā jebkuru citu kultūraugu, to var apdraudēt dažādas slimības un kaitēkļi. Lai savlaicīgi pamanītu problēmas un spētu efektīvi rīkoties, ir svarīgi zināt, kādas ir biežāk sastopamās kaites un kā tās atpazīt. Vesels un labi kopts koks ar spēcīgu imunitāti daudz labāk spēj pretoties nelabvēļiem, tādēļ galvenā uzmanība vienmēr jāpievērš pareizai agrotehnikai un profilaktiskiem pasākumiem. Šajā rakstā aplūkosim izplatītākās ēdamās kastaņas slimības, kaitēkļus, to pazīmes, kā arī cīņas un profilakses metodes, lai palīdzētu tev uzturēt savu kastaņu veselīgu un ražojošu.

Bīstamākās sēnīšu slimības

Viena no postošākajām slimībām, kas apdraud kastaņas visā pasaulē, ir kastaņu mizas vēzis, ko izraisa sēne Cryphonectria parasitica. Lai gan Latvijā šī slimība nav plaši izplatīta, tās draudi pastāv. Slimības pirmās pazīmes ir dzeltenīgi oranži plankumi uz mizas, kas laika gaitā palielinās, iegrimst un pārvēršas par vēzveida brūcēm. Inficētā miza plaisā, lobās un atmirst, pārtraucot barības vielu plūsmu. Zari virs infekcijas vietas sāk kalst, lapas dzeltē un nobirst, un galu galā viss zars vai pat viss koks var aiziet bojā.

Cīņa ar kastaņu mizas vēzi ir ļoti sarežģīta. Ja infekcija pamanīta agrīnā stadijā, var mēģināt glābt koku, izgriežot un nekavējoties sadedzinot visus inficētos zarus. Griezuma vieta jāveic krietni zem redzamajiem bojājumiem, ieejot veselajos audos. Visi instrumenti pēc darba ir rūpīgi jādezinficē. Lielas brūces uz stumbra ir praktiski neārstējamas. Vislabākā aizsardzība ir profilakse – izvairīties no jebkādiem mehāniskiem mizas bojājumiem, kas var kalpot par infekcijas vārtiem, un izvēlēties stādīšanai izturīgākas šķirnes.

Vēl viena bīstama sēnīšu slimība ir tintes slimība, ko izraisa Phytophthora ģints sēnes. Šī slimība galvenokārt bojā koka saknes un stumbra pamatni. Tās raksturīgākā pazīme ir tumšs, tintei līdzīgs šķidrums, kas izdalās no plaisām stumbra lejasdaļā. Inficētās saknes kļūst melnas un atmirst. Virszemes pazīmes ir hroniska novārgšana – lapas kļūst sīkas, gaišas, dzeltē un priekšlaicīgi nobirst, koks nīkuļo un neražo. Slimība visbiežāk attīstās smagās, pārmitrinātās augsnēs ar sliktu drenāžu.

Lai novērstu tintes slimības attīstību, ir izšķiroši svarīgi nodrošināt labu augsnes drenāžu un nepieļaut ūdens stagnāciju ap koku. Kastaņas nedrīkst stādīt zemās, mitrās vietās. Ja slimība ir konstatēta, cīņa ir grūta. Var mēģināt uzlabot augsnes apstākļus, ierīkojot drenāžas kanālus vai pārstādot koku (ja tas ir jauns) piemērotākā vietā. Ir pieejami arī fungicīdi, kas var palīdzēt ierobežot slimības attīstību, taču to efektivitāte ir ierobežota, ja netiek novērsts cēlonis – pārmērīgs mitrums.

Lapu slimības un to ierobežošana

Kastaņas lapas var skart arī dažādas lapu plankumainības, ko izraisa dažādas sēnītes. Šo slimību rezultātā uz lapām parādās dažāda lieluma un formas brūni, pelēki vai melni plankumi, bieži ar tumšāku apmali. Stipras infekcijas gadījumā plankumi saplūst, lapas sačokurojas, sakalst un priekšlaicīgi nobirst. Tas novājina koku, samazina tā fotosintēzes spēju un negatīvi ietekmē nākama gada ražu. Šīs slimības īpaši strauji attīstās siltos un mitros laika apstākļos.

Lai ierobežotu lapu plankumainību izplatību, galvenā uzmanība jāpievērš profilaksei. Rudenī ir obligāti jāsavāc un jāsadedzina visas nobirušās lapas, jo tajās pārziemo slimību ierosinātāji. Ir svarīgi nodrošināt labu gaisa cirkulāciju koka vainagā, veicot regulāru un pareizu apgriešanu, nepieļaujot zaru sabiezināšanos. Pārmērīgs vainaga blīvums veicina mitruma saglabāšanos, kas ir labvēlīga vide sēnīšu attīstībai.

Ja slimība atkārtojas katru gadu un rada būtiskus bojājumus, var apsvērt fungicīdu lietošanu. Smidzināšanu parasti veic profilaktiski pavasarī, lapām plaukstot, un atkārto vairākas reizes sezonas laikā, īpaši pēc ilgstošiem lietus periodiem. Pirms ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošanas ir rūpīgi jāizlasa instrukcija un jāievēro visi drošības pasākumi. Tomēr piemājas dārzā labāk dot priekšroku profilaktiskajiem un agrotehniskajiem pasākumiem.

Dažkārt uz lapām var parādīties arī miltrasa – balta, miltaina apsarme. Tā parasti attīstās karstā un sausā laikā ar lielām temperatūras svārstībām starp dienu un nakti. Miltrasa kavē lapu normālu funkcionēšanu un var izraisīt to deformāciju. Cīņai ar miltrasu var izmantot sēru saturošus preparātus vai citus specifiskus fungicīdus. Tāpat kā citu slimību gadījumā, svarīga ir nobirušo lapu savākšana un iznīcināšana.

Biežāk sastopamie kaitēkļi

Viens no kaitēkļiem, kas var bojāt kastaņas, ir kastaņu panglapsene (Dryocosmus kuriphilus). Šis ir invazīvs kaitēklis, kas rada nopietnus draudus kastaņu audzēšanai. Mātītes dēj olas koku pumpuros. No olām izšķīlušies kāpuri attīstās pumpuru iekšienē, izraisot apaļu, sārtu pangu veidošanos uz jaunajiem dzinumiem, lapu kātiem un ziedkopām. Šīs pangas traucē normālu dzinumu un lapu attīstību, samazina ražu un spēcīgas invāzijas gadījumā var izraisīt koka novājināšanos un pat bojāeju.

Cīņa ar kastaņu panglapseni ir sarežģīta, jo kāpuri ir aizsargāti pangu iekšienē. Insekticīdu lietošana ir mazefektīva. Viena no metodēm ir pangu mehāniska izgriešana un iznīcināšana, pirms no tām izlido jaunās lapsenes. Tomēr šī metode ir darbietilpīga un efektīva tikai nelieliem kokiem un vājas invāzijas gadījumā. Pasaulē cīņai ar šo kaitēkli veiksmīgi tiek izmantota bioloģiskā metode, introducējot tā dabisko ienaidnieku – parazītisko lapseni Torymus sinensis.

Kastaņas var bojāt arī dažādi koksngrauži un mizgrauži, kuru kāpuri veido ejas zem mizas vai dziļāk koksnē. Šie kaitēkļi parasti uzbrūk novājinātiem, slimiem vai stresa nomocītiem kokiem. To darbības rezultātā tiek traucēta barības vielu cirkulācija, kas var izraisīt atsevišķu zaru vai visa koka kalšanu. Par kaitēkļu klātbūtni liecina nelielas atveres mizā, no kurām birst smalkas skaidas. Cīņa ar šiem kaitēkļiem ir praktiski neiespējama, tāpēc galvenais ir uzturēt koku labā kondīcijā, lai tas pats spētu pretoties uzbrukumiem.

Uz jaunajiem dzinumiem un lapām var savairoties arī laputis. Tās barojas, sūcot augu sulu, kā rezultātā lapas sačokurojas, deformējas un pārklājas ar lipīgiem laputu izdalījumiem, uz kuriem vēlāk attīstās kvēpsarmas sēne. Nelielu laputu koloniju var mēģināt noskalot ar spēcīgu ūdens strūklu vai apsmidzināt ar zaļo ziepju šķīdumu. Dabiskie laputu ienaidnieki, piemēram, mārītes un to kāpuri, arī palīdz kontrolēt to skaitu. Smagākos gadījumos var lietot insekticīdus.

Kaitēkļi, kas bojā augļus

Ražu var būtiski samazināt kastaņu augļu tinējs (Cydia splendana). Tā ir neliela tauriņa suga, kuras kāpuri attīstās kastaņu riekstu iekšienē. Mātītes dēj olas uz jaunajām augļkopām. Izšķīlušies kāpuri ieurbjas riekstos un barojas ar to kodoliem, piepildot tos ar saviem ekskrementiem. Bojātie rieksti bieži vien priekšlaicīgi nobirst vai arī nav lietojami pārtikā. Par kaitēkļa klātbūtni liecina neliels caurumiņš rieksta čaumalā.

Cīņa ar kastaņu augļu tinēju ir apgrūtināta, jo kāpuri lielāko daļu laika pavada rieksta iekšpusē. Viena no svarīgākajām profilakses metodēm ir regulāra nobirušo, “tārpaino” riekstu savākšana un iznīcināšana, lai samazinātu kaitēkļu populāciju nākamajā gadā. Var izmantot arī feromonu slazdus, lai izķertu tauriņu tēviņus un tādējādi samazinātu apaugļoto oliņu skaitu. Šie slazdi arī palīdz noteikt kaitēkļa lidošanas laiku, lai optimāli plānotu insekticīdu smidzināšanu, ja tāda ir nepieciešama.

Vēl viens kaitēklis, kas var bojāt riekstus, ir kastaņu smecernieks (Curculio elephas). Tā ir vabole ar raksturīgu garu smeceri. Mātītes ar smeceri izurbj caurumu jaunā rieksta čaumalā un iedēj tajā oliņu. Kāpurs attīstās, barojoties ar rieksta kodolu. Pēc attīstības beigām kāpurs izgraužas no rieksta un ierokas augsnē, kur pārziemo un iekūņojas. Cīņas metodes ir līdzīgas kā augļu tinēja gadījumā – bojāto riekstu savākšana un iznīcināšana.

Augsnes apstrāde ap koku rudenī var palīdzēt iznīcināt augsnē ziemojošos kaitēkļu kūniņas un kāpurus. Tomēr jābūt uzmanīgiem, lai nesabojātu koka saknes. Lai pasargātu ražu, ir svarīgi to novākt laicīgi, tiklīdz rieksti ir nogatavojušies un nokrituši. Jo ilgāk tie atrodas uz zemes, jo lielāka iespēja, ka tajos iemitināsies kaitēkļi vai tos sabojās pelējums. Rūpīga ražas pārbaude un bojāto riekstu atlasīšana ir obligāta pirms uzglabāšanas.

Profilaktiskie pasākumi un koka imunitātes stiprināšana

Labākā cīņa ar slimībām un kaitēkļiem ir to profilakse. Veselīgs, spēcīgs un labi kopts koks daudz retāk slimo un tiek kaitēkļu apsēsts. Tādēļ ir ļoti svarīgi nodrošināt kastaņai optimālus augšanas apstākļus. Tas sākas ar pareizu vietas izvēli – saulaina, no vējiem aizsargāta vieta ar labi drenētu, auglīgu augsni. Jau no paša sākuma ir jāizvairās no stādīšanas vietās, kur var uzkrāties ūdens.

Regulāra un pareiza agrotehnika ir imunitātes pamats. Tas ietver sabalansētu laistīšanu, īpaši sausuma periodos, un pareizu mēslošanu, nodrošinot koku ar visām nepieciešamajām barības vielām, bet nepārdozējot slāpekli. Rudenī obligāti jāveic mēslošana ar fosforu un kāliju, kas palielina koka salcietību un izturību. Regulāra sanitārā apgriešana, izgriežot sausos, slimos un bojātos zarus, ne tikai uzlabo koka izskatu, bet arī samazina infekciju perēkļus.

Sanitārā higiēna dārzā ir ļoti būtiska. Rudenī visas nobirušās lapas un augļi ir rūpīgi jāsavāc un jāsadedzina vai jākompostē, izmantojot karsto kompostēšanas metodi, lai iznīcinātu slimību ierosinātājus un kaitēkļu ziemošanas stadijas. Visu apgriešanas darbu laikā ir jāizmanto asi un tīri, dezinficēti instrumenti, lai neizplatītu infekcijas no viena koka uz otru. Lielākas brūces pēc apgriešanas jāapstrādā ar brūču ziedi.

Rudenī, pēc lapkrišanas, koka stumbru un skeletzarus ir ieteicams nobalsināt ar kaļķu vai speciālu dārza krāsu. Tas palīdzēs aizsargāt mizu no saules apdegumiem ziemā un agrā pavasarī, kas var izraisīt plaisu veidošanos un kļūt par infekciju ieejas vārtiem. Kaļķu slānis arī palīdz iznīcināt mizā ziemojošos kaitēkļus un to oliņas. Regulāri novērojot savu koku un laicīgi reaģējot uz pirmajām problēmu pazīmēm, ir iespējams novērst nopietnus bojājumus un saglabāt koku veselīgu daudzu gadu garumā.