Brokoļu stādīšana un pavairošana

Brokoļu veiksmīga audzēšana sākas ar pareizu stādīšanu un kvalitatīva stādāmā materiāla izvēli, kas ir pamats spēcīgu augu attīstībai un bagātīgas ražas ieguvei. Šis process ietver gan sēklu sēšanu un dēstu audzēšanu, gan arī to pareizu izstādīšanu pastāvīgā vietā dobē. Izpratne par optimālajiem sēšanas laikiem, pareizu sēšanas dziļumu un attālumiem ir izšķiroša, lai nodrošinātu augiem vislabākos starta apstākļus. Pavairošana galvenokārt notiek ar sēklām, tāpēc kvalitatīvas sēklas izvēle ir pirmais solis ceļā uz panākumiem. Rūpīga pieeja šiem sākotnējiem posmiem atmaksāsies ar veselīgiem un ražīgiem augiem vēlāk sezonā.

Sēklu izvēle un sagatavošana ir būtisks sākumpunkts. Iegādājoties sēklas, ir vērts pievērst uzmanību šķirnes aprakstam – agrumam, slimību noturībai un paredzamajam galviņu lielumam. Dažādas šķirnes ir piemērotas dažādiem audzēšanas periodiem – dažas ir labākas pavasara ražai, bet citas ir izturīgākas pret karstumu un labāk piemērotas rudens ražai. Pirms sēšanas sēklas var apstrādāt, lai uzlabotu dīgtspēju un pasargātu jaunos asnus no slimībām. Vienkāršs veids ir sēklu mērcēšana siltā ūdenī uz dažām stundām, kas paātrinās dīgšanas procesu.

Brokoļus var audzēt divējādi – sējot sēklas tieši dobē vai iepriekš izaudzējot dēstus. Dēstu audzēšana ir populārāka metode, jo tā ļauj iegūt agrāku ražu un nodrošina labākus augšanas apstākļus auga attīstības sākumā. Sēklas dēstiem sēj kasetēs vai podiņos, kas pildīti ar kvalitatīvu un gaisu caurlaidīgu substrātu, apmēram sešas līdz astoņas nedēļas pirms plānotās izstādīšanas ārā. Sēklas sēj apmēram viena centimetra dziļumā, viegli nosedzot ar substrātu un uzturot pastāvīgu mitrumu. Optimālā temperatūra dīgšanai ir ap +20 grādiem.

Pēc sēklu sadīgšanas, kas parasti notiek 5–10 dienu laikā, jaunajiem asniem ir nepieciešams nodrošināt daudz gaismas un nedaudz vēsāku temperatūru, ap +15 līdz +18 grādiem. Tas novērsīs dēstu izstīdzēšanu un veicinās spēcīgas un kompaktas sakņu sistēmas attīstību. Ja dabiskā apgaismojuma nav pietiekami, var izmantot speciālās augu lampas. Kad dēstiem ir izveidojušās divas līdz trīs īstās lapiņas, tos var pārpiķēt lielākos podiņos, ja tie sākotnēji sēti pārāk blīvi, lai dotu vairāk vietas sakņu attīstībai.

Dēstu sagatavošana un izstādīšana

Pirms brokoļu dēstu izstādīšanas pastāvīgā vietā dobē, tie ir pakāpeniski jāpieradina pie āra apstākļiem. Šo procesu sauc par norūdīšanu, un tas ir ļoti svarīgs, lai augi neciestu no stresa, ko rada pēkšņas temperatūras, saules un vēja izmaiņas. Norūdīšanu sāk apmēram nedēļu vai divas pirms plānotās izstādīšanas. Sākumā dēstus iznes ārā uz dažām stundām, novietojot tos ēnainā, no vēja pasargātā vietā. Katru nākamo dienu atrašanās laiku ārā pagarina, pakāpeniski pieradinot augus arī pie tiešiem saules stariem.

Optimālais laiks dēstu izstādīšanai ir tad, kad tie ir sasnieguši 10–15 centimetru augstumu un tiem ir izveidojušās četras līdz sešas īstās lapas. Augsnei dobē ir jābūt iesilušai vismaz līdz +10 grādiem, un jābūt pārliecībai, ka spēcīgas pavasara salnas vairs nedraud. Vislabāk stādīšanas darbus veikt apmākušās dienā vai vēlā pēcpusdienā, lai izvairītos no spilgtas saules, kas var apdedzināt jaunos augus. Pirms stādīšanas dēstus kārtīgi aplaista, lai sakņu kamols būtu mitrs un vieglāk izņemams no podiņa.

Stādīšanas bedrītes veido nedaudz lielākas par dēsta sakņu kamolu. Ieteicamais attālums starp augiem ir 40–50 centimetri, bet starp rindām – 60–70 centimetri, lai nodrošinātu pietiekami daudz vietas augšanai un labai gaisa cirkulācijai. Dēstu stāda nedaudz dziļāk, nekā tas audzis podiņā, gandrīz līdz pirmajām īstajām lapām. Tas veicinās papildu sakņu veidošanos uz stublāja, padarot augu stabilāku un spēcīgāku. Pēc iestādīšanas zemi ap augu viegli noblietē un bagātīgi aplaista.

Pēc izstādīšanas ir svarīgi regulāri uzraudzīt jaunos augus, nodrošinot tiem pietiekamu mitrumu, līdz tie pilnībā ieaugas jaunajā vietā. Ja ir sagaidāmas vēsas naktis, jaunos stādījumus var apsegt ar agrotīklu, lai pasargātu tos no aukstuma. Mulčēšana ap augiem palīdzēs saglabāt mitrumu, nomākt nezāles un uzturēt vienmērīgāku augsnes temperatūru, tādējādi radot labvēlīgākus apstākļus augu iesakņošanai un tālākai attīstībai.

Sēšana tieši dobē

Lai gan dēstu audzēšana ir populārāka, brokoļus, īpaši rudens ražai, var sēt arī tieši dobē. Šī metode ir vienkāršāka un prasa mazāk pūļu, taču ražu varēs vākt nedaudz vēlāk. Optimālais laiks sējai atklātā laukā ir no pavasara beigām līdz vasaras vidum, atkarībā no šķirnes un vēlamā ražas laika. Augsnei ir jābūt labi sagatavotai, irdenai un brīvai no nezālēm. Sēklas sēj apmēram 1-1,5 centimetru dziļumā, izveidojot vagas un ievietojot sēklas ik pēc 10–15 centimetriem.

Pēc sēklu iesēšanas vagas aizber ar zemi un viegli pieblietē, lai nodrošinātu labu sēklu kontaktu ar augsni. Pēc tam sējumu rūpīgi aplaista ar smalku ūdens strūklu, lai neizskalotu sēklas. Lai saglabātu mitrumu un paātrinātu dīgšanu, dobi var pārklāt ar agrotīklu. Ir svarīgi uzturēt augsni pastāvīgi mitru līdz brīdim, kad parādās pirmie asni, kas parasti notiek 7–14 dienu laikā atkarībā no augsnes temperatūras un mitruma.

Kad sējeņi ir paaugušies un tiem ir izveidojušās divas līdz trīs īstās lapiņas, stādījums ir jāretina. Retināšana ir nepieciešama, lai atstātu tikai spēcīgākos augus un nodrošinātu tiem pietiekami daudz vietas tālākai attīstībai. Augus retina, atstājot starp tiem 40–50 centimetru lielu attālumu. Vājākos augus vislabāk ir nevis izraut, bet gan nogriezt pie pašas zemes, lai netraumētu paliekošo augu sakņu sistēmu. Izraušana var bojāt blakus esošo augu saknes, aizkavējot to augšanu.

Pēc retināšanas jaunie brokoļu stādiņi tiek kopti tāpat kā no dēstiem audzētie – nodrošinot regulāru laistīšanu, ravēšanu un nepieciešamības gadījumā arī papildmēslošanu. Sēšana tieši dobē var radīt spēcīgāku un dziļāku sakņu sistēmu, jo augs netiek pārstādīts un tā saknes var netraucēti augt dziļumā jau no paša sākuma. Šī metode ir īpaši piemērota reģionos ar garāku veģetācijas periodu vai audzējot vēlīnās šķirnes rudenim.

Pavairošanas īpatnības

Brokoļu pavairošana gandrīz vienmēr notiek ģeneratīvi, proti, ar sēklām. Veģetatīvā pavairošana, piemēram, ar spraudeņiem, šai kultūrai nav raksturīga un netiek praktizēta dārzkopībā. Lai iegūtu savas sēklas, ir jāļauj dažiem spēcīgākajiem un veselīgākajiem augiem uzziedēt. Pēc ziedēšanas izveidosies pākstis, kurās nogatavosies sēklas. Ir svarīgi atcerēties, ka, ja audzē hibrīdās (F1) šķirnes, no to sēklām iegūtie augi nesaglabās vecākaugu īpašības un raža var būt ļoti neviendabīga un nekvalitatīva. Tāpēc sēklu ievākšanai vislabāk izvēlēties šķirnes, kas nav hibrīdi.

Sēklu ievākšanai paredzētajiem augiem ļauj pilnībā izziedēt un nogatavināt pākstis. Kad pākstis kļūst sausas un brūnas, visu augu nogriež un pakar vēsā, sausā un labi vēdināmā vietā, lai pākstis pilnībā izžūtu. Zem auga paklāj audumu vai papīru, lai savāktu sēklas, kas var izbirt. Kad pākstis ir pilnībā sausas un trauslas, sēklas var viegli izlobīt. Pēc tam sēklas attīra no augu atliekām un uzglabā papīra maisiņos vai stikla burkās vēsā un tumšā vietā.

Pareizi uzglabātas brokoļu sēklas saglabā dīgtspēju vairākus gadus, parasti trīs līdz piecus. Pirms sēšanas nākamajā gadā var pārbaudīt sēklu dīgtspēju, iesējot nelielu daudzumu mitrā salvetē vai substrātā. Tas palīdzēs pārliecināties par sēklu kvalitāti un nepieciešamības gadījumā pielāgot sējas blīvumu. Pašu ievāktas sēklas no šķirnes augiem ļauj ne tikai ietaupīt līdzekļus, bet arī veikt selekciju, katru gadu atlasot sēklas no labākajiem augiem.

Lai gan brokoļi nepavairojas veģetatīvi tradicionālā izpratnē, ir vērts atzīmēt to spēju veidot sānu dzinumus. Pēc centrālās galviņas nogriešanas augs no lapu žāklēm sāk dzīt jaunus, mazākus dzinumus ar nelielām ziedkopām. Šo procesu var uzskatīt par sava veida auga atjaunošanos, kas ļauj pagarināt ražas periodu no viena auga. Lai veicinātu šo sānu dzinumu augšanu, ir svarīgi nodrošināt augam pietiekamu mitrumu un barības vielas arī pēc galvenās ražas novākšanas.