Amerikas tulpjukoka stādīšana un pavairošana

Amerikas tulpjukoka stādīšana ir atbildīgs solis, kas ieliek pamatu koka ilgam un veselīgam mūžam. Pareizi izvēlēta vieta un rūpīga stādīšanas procesa ievērošana ir izšķiroši faktori, lai jaunais stāds veiksmīgi ieaugtos un sāktu strauju attīstību. Šis koks ir ilgtermiņa ieguldījums dārza ainavā, tādēļ ir vērts veltīt laiku un pūles, lai nodrošinātu tam vislabākos iespējamos sākuma apstākļus. Papildus stādīšanai, ir interesanti izpētīt arī tā pavairošanas metodes, kas ļauj iegūt jaunus stādus no sēklām vai spraudeņiem, lai gan tas prasa specifiskas zināšanas un pacietību. Šajā rakstā detalizēti aplūkosim gan stādīšanas procesu soli pa solim, gan efektīvākās pavairošanas tehnikas.

Pareizās stādīšanas vietas izvēle

Pareizas vietas izvēle ir pirmais un, iespējams, svarīgākais solis Amerikas tulpjukoka veiksmīgā audzēšanā. Šim kokam ir nepieciešama atklāta, saulaina vieta, kur tas saņems vismaz sešas stundas tiešu saules staru katru dienu. Pilnā saulē koks veidos simetrisku, blīvu vainagu un bagātīgi ziedēs, sasniedzot savu maksimālo dekoratīvo potenciālu. Lai gan tas var paciest nelielu ēnojumu, dziļā ēnā tas augs vāji, stīdzēs uz gaismas pusi, un ziedēšana, visticamāk, izpaliks, padarot koku mazāk pievilcīgu un neizteiksmīgu.

Otrs būtisks aspekts ir telpa. Jāatceras, ka Amerikas tulpjukoks ir liels un ātraudzīgs koks, kas briedumā var sasniegt 20-30 metru augstumu un 10-15 metru vainaga platumu. Tādēļ stādīšanas vieta jāplāno ar skatu nākotnē, nodrošinot pietiekamu attālumu no ēkām, žogiem, elektrolīnijām un citām komunikācijām. Ieteicamais minimālais attālums no ēkām ir vismaz 10-12 metri, lai izvairītos no tā, ka koka saknes bojā pamatus vai zari atduras pret jumtu un sienām.

Augsnei stādīšanas vietā jābūt dziļai, auglīgai un labi drenētai. Tulpjukokam nepatīk smagas, mālainas augsnes, kurās uzkrājas lieks mitrums, jo tas var izraisīt sakņu puvi. Tāpat tam nepatīk arī pārāk sausas un nabadzīgas smilts augsnes. Ideāls variants ir smilšmāls ar viegli skābu vai neitrālu pH reakciju (pH 5.5-7.0). Pirms galīgās vietas izvēles ir vērts izrakt nelielu bedri un novērtēt augsnes struktūru un mitruma apstākļus pēc lietus.

Visbeidzot, jāapsver arī aizsardzība pret stipriem vējiem. Lai gan pieaudzis koks ir stabils, jauniem stādiem ar lielām lapām stiprs vējš var nodarīt bojājumus, laužot zarus un plēšot lapas. Ja iespējams, izvēlieties vietu, kas ir dabiski aizsargāta no valdošajiem vējiem, piemēram, citu koku grupas aizsegā vai ēkas aizvējā (ievērojot nepieciešamo attālumu). Pārdomāta vietas izvēle ir pamats, kas nodrošinās, ka jūsu tulpjukoks augs veselīgs, spēcīgs un skaists daudzu gadu garumā.

Stādīšanas process soli pa solim

Kad ir izvēlēta ideālā vieta, var sākt pašu stādīšanas procesu. Vislabākais laiks Amerikas tulpjukoka stādīšanai ir pavasaris, pēc pēdējām salnām, vai rudens sākums, vismaz 6-8 nedēļas pirms zemes sasalšanas. Šajos periodos laika apstākļi ir mēreni, un stādam ir pietiekami daudz laika, lai ieaugtos jaunajā vietā pirms vasaras karstuma vai ziemas aukstuma iestāšanās. Stādīšanai ieteicams izvēlēties apmākušos, bezvēja dienu, lai samazinātu stresa līmeni jaunajam augam.

Stādīšanas bedrei jābūt ievērojami lielākai par stāda sakņu kamolu – vismaz divas reizes platākai un nedaudz seklākai par sakņu kamola augstumu. Izraktā augsne jāsajauc ar organiskiem uzlabotājiem, piemēram, kompostu, labi sadalījušiem kūtsmēsliem vai kūdru, lai nodrošinātu barības vielām bagātu un irdenu vidi jaunajām saknēm. Ja augsne ir smaga un mālainas, bedres apakšā var iebērt drenāžas slāni no grants vai oļiem, lai novērstu ūdens stāvēšanu.

Pirms stādīšanas uzmanīgi izņemiet stādu no konteinera un pārbaudiet sakņu sistēmu. Ja saknes ir savijušās aplī ap konteinera malām, tās uzmanīgi jāatšķetina ar pirkstiem vai nedaudz jāiegriež vairākās vietās, lai veicinātu to augšanu uz āru, nevis turpinātu augt aplī. Novietojiet stādu bedres centrā tā, lai sakņu kakliņš (vieta, kur stumbrs pāriet saknēs) atrastos nedaudz virs apkārtējās zemes līmeņa. Nekādā gadījumā nedrīkst stādīt koku dziļāk, nekā tas audzis iepriekš, jo tas var izraisīt stumbra puvi.

Kad stāds ir pareizi novietots, aizpildiet bedri ar sagatavoto augsnes maisījumu, laiku pa laikam to viegli pieblīvējot, lai likvidētu gaisa kabatas. Pēc bedres aizpildīšanas izveidojiet ap stādu nelielu zemes valnīti, kas palīdzēs novirzīt ūdeni tieši uz sakņu zonu. Pēc iestādīšanas koks ir bagātīgi jāaplej, izlejot vismaz 20-30 litrus ūdens. Pirmajā augšanas sezonā ir svarīgi uzturēt augsni vienmērīgi mitru, laistot reizi nedēļā, ja nav pietiekami daudz dabīgo nokrišņu. Lai palīdzētu saglabāt mitrumu un nomāktu nezāles, apdobi var mulčēt.

Pavairošana ar sēklām

Amerikas tulpjukoka pavairošana ar sēklām ir interesants, bet laikietilpīgs process, kas prasa pacietību un specifiskas zināšanas. Sēklas veidojas pēc ziedēšanas čiekuram līdzīgā augļu kopā, kas nogatavojas rudenī. Katrs auglis satur daudzas spārnotas sēklas. Sēklas jāvāc rudenī, kad augļu kopas kļūst brūnas un sāk atvērties. Vislabāk ir ievākt sēklas tieši no koka, jo uz zemes nokritušās sēklas var būt bojātas vai ar zemu dīgtspēju.

Svaigi ievāktām sēklām ir nepieciešama aukstā stratifikācija, lai pārtrauktu to miera periodu un stimulētu dīgšanu. Stratifikācija imitē dabiskos ziemas apstākļus. Sēklas sajauc ar mitru substrātu, piemēram, smiltīm, kūdru vai vermikulītu, un ievieto plastmasas maisiņā vai noslēgtā traukā. Pēc tam maisiņu uz 60 līdz 90 dienām ievieto ledusskapī temperatūrā no +1°C līdz +5°C. Šajā periodā ir svarīgi regulāri pārbaudīt substrāta mitrumu un nepieļaut tā izžūšanu vai sapelēšanu.

Pēc stratifikācijas perioda beigām, agrā pavasarī, sēklas var sēt. Sējiet tās dēstu kastītēs vai podiņos, kas pildīti ar vieglu un barības vielām bagātu dēstu augsni. Sēklas nosedz ar plānu, apmēram 0.5-1 cm biezu augsnes kārtu un viegli pieblietē. Augsne jāuztur pastāvīgi mitra, bet ne slapja. Dīgšanai nepieciešama silta un gaiša vieta, bet jāizvairās no tiešiem saules stariem, kas var apdedzināt jaunos asnus. Dīgšana var būt nevienmērīga un ilgt no dažām nedēļām līdz vairākiem mēnešiem.

Kad sējeņi ir paaugušies un attīstījuši vairākas īstās lapas, tos var uzmanīgi pārstādīt atsevišķos podiņos. Jaunos stādus turpina audzēt aizsargātā vietā, regulāri laistot un pasargājot no krasām temperatūras svārstībām un spēcīgas saules. Pirmajā ziemā tos ieteicams atstāt neapsildāmā siltumnīcā vai piesegt. Atklātā laukā pastāvīgā vietā stādus var izstādīt tikai pēc tam, kad tie ir sasnieguši vismaz 30-50 cm augstumu un pietiekami nostiprinājušies, kas parasti notiek pēc viena vai diviem gadiem.

Veģetatīvā pavairošana

Veģetatīvā pavairošana, piemēram, ar spraudeņiem, Amerikas tulpjukokam ir ievērojami sarežģītāka nekā pavairošana ar sēklām, un tās panākumu procents bieži ir zems. Tomēr šī metode garantē, ka jaunais augs būs ģenētiski identisks mātesaugam, kas ir svarīgi, ja vēlas pavairot kādu konkrētu šķirni ar īpašām dekoratīvām īpašībām. Visbiežāk izmanto vasaras zaļos spraudeņus, kas tiek ņemti no jaunajiem, šī gada dzinumiem.

Labākais laiks spraudeņu griešanai ir vasaras sākums, parasti jūnijs, kad jaunie dzinumi ir daļēji pārkoksnējušies – tie ir pietiekami stingri, lai nelocītos, bet vēl nav pilnībā sacietējuši. Izvēlas veselīgus, spēcīgus dzinumus un nogriež apmēram 10-15 cm garus spraudeņus. Griezumam jābūt slīpam, tieši zem lapu mezgla. No spraudeņa apakšējās daļas noņem visas lapas, atstājot tikai divas vai trīs augšējās lapas, kuras var apgriezt uz pusēm, lai samazinātu ūdens iztvaikošanu.

Lai palielinātu apsakņošanās iespējas, spraudeņu apakšējo galu ieteicams apstrādāt ar sakņošanās hormonu pulveri vai šķīdumu. Pēc tam spraudeņus sprauž vieglā, sterilā substrātā, kas sastāv no kūdras un perlīta vai smilts maisījuma. Substrātam jābūt pastāvīgi mitram. Lai nodrošinātu augstu gaisa mitrumu, kas ir būtisks apsakņošanās procesam, spraudeņu konteineru pārklāj ar caurspīdīgu plastmasas maisiņu vai novieto mini siltumnīcā. Spraudeņi jātur siltā, gaišā vietā, bet ne tiešos saules staros.

Apsakņošanās process var ilgt no vairākām nedēļām līdz vairākiem mēnešiem un bieži vien ir neveiksmīgs. Ja spraudenis sāk veidot jaunus dzinumus, tā ir laba zīme, ka saknes ir sākušas attīstīties. Kad sakņu sistēma ir pietiekami attīstījusies, jaunos stādus var uzmanīgi pārstādīt lielākos podos un turpināt audzēt aizsargātos apstākļos vēl vismaz vienu gadu, pirms tos stāda atklātā laukā. Citas veģetatīvās pavairošanas metodes, piemēram, potēšana, tiek izmantotas galvenokārt komerciālās kokaudzētavās specifisku šķirņu pavairošanai.