Amarilļa stādīšana un pavairošana

Amarilļa stādīšana ir pirmais un, iespējams, vissvarīgākais solis ceļā uz iespaidīgu ziedu rotu uz palodzes. Pareiza stādīšanas tehnika un piemērotu materiālu izvēle ir pamats veselīga auga attīstībai, kas spēs pilnvērtīgi izmantot savu potenciālu. No sīpola lieluma un kvalitātes līdz poda izvēlei un augsnes sastāvam – katram faktoram ir sava nozīme. Savukārt pavairošana paver iespēju ne tikai papildināt savu augu kolekciju, bet arī dalīties šajā skaistumā ar draugiem un ģimeni. Šajā rakstā detalizēti aplūkosim gan stādīšanas pamatprincipus, gan efektīvākās pavairošanas metodes, lai ikviens varētu veiksmīgi audzēt šo karalisko ziedu.

Sākotnējais posms ir kvalitatīva sīpola izvēle, kas ir puse no panākumiem. Veikalā vai stādaudzētavā meklē lielus, stingrus un smagnējus sīpolus. Sīpola izmēram ir tieša saistība ar ziedu skaitu un lielumu – jo lielāks sīpols, jo vairāk ziedkātu un ziedu tas spēs izveidot jau pirmajā gadā. Tam jābūt bez jebkādām mīkstām vietām, pelējuma pazīmēm vai mehāniskiem bojājumiem. Sausa, papīram līdzīga ārējā miziņa ir normāla parādība. Vēlams, lai sīpolam jau būtu redzams neliels, veselīgs asna gals, kas liecina par tā dzīvotspēju, bet tas nedrīkstētu būt garš un izstīdzējis.

Poda izvēle ir nākamais kritiskais lēmums. Pretēji izplatītam uzskatam, amarillim nav nepieciešams liels pods. Tam patīk nedaudz saspiesti apstākļi, kas stimulē ziedēšanu, nevis sakņu un lapu augšanu. Ideāls pods ir tāds, kura diametrs ir tikai par 4-6 centimetriem lielāks par paša sīpola diametru. Tas nodrošina, ka starp sīpolu un poda malām ir aptuveni 2-3 centimetru atstarpe. Vissvarīgākais ir labs drenāžas caurums poda apakšā, lai novērstu ūdens uzkrāšanos un pasargātu saknes no puves. Māla podi ir laba izvēle, jo tie ir poraini un ļauj saknēm elpot, taču derēs arī kvalitatīvi plastmasas podi.

Augsnes izvēle noslēdz sagatavošanās darbus. Amarillim nepieciešams barības vielām bagāts, bet tajā pašā laikā irdens un labi drenējošs substrāts. Var izmantot gatavu augsnes maisījumu telpaugiem, kam ieteicams pievienot papildu komponentus drenāžas uzlabošanai. Lielisku rezultātu var panākt, sajaucot divas daļas kvalitatīvas komposta vai telpaugu zemes ar vienu daļu perlīta vai rupjas smilts un vienu daļu kūdras. Šāds maisījums nodrošinās pietiekamu gaisa piekļuvi saknēm, vienlaikus saglabājot nepieciešamo mitrumu un nodrošinot augu ar barības vielām.

Stādīšanas process soli pa solim

Kad visi materiāli ir sagatavoti, var sākt stādīšanu. Ja sīpola saknes šķiet sausas un trauslas, tās var uz stundu vai divām iemērkt remdenā ūdenī. Tas palīdzēs saknēm rehidratēties un ātrāk sākt augt. Poda apakšā obligāti jāieber drenāžas slānis, apmēram 2-3 centimetru biezumā. Šim nolūkam var izmantot keramzītu, māla lauskas vai mazus oļus. Drenāžas slānis novērsīs ūdens sastrēgšanos poda apakšdaļā un pasargās saknes no izmiršanas.

Pēc drenāžas slāņa ieklāšanas podā ieber daļu sagatavotās augsnes, izveidojot nelielu konusveida pauguriņu centrā. Uz šī pauguriņa uzmanīgi uzsēdina sīpolu, rūpīgi izkārtojot tā saknes uz visām pusēm gar konusa malām. Saknes nedrīkst saliekt vai lauzt. Turot sīpolu centrā, podu piepilda ar atlikušo augsni, to viegli pieblīvējot ap saknēm. Ir ļoti svarīgi iestādīt sīpolu pareizā dziļumā – vismaz vienai trešdaļai, bet ideālā gadījumā pusei sīpola ir jāpaliek virs augsnes līmeņa. Šī metode pasargā sīpola “kakliņu” no lieka mitruma un samazina puves risku.

Pēc stādīšanas augsne ir nedaudz jāsamitrina. Pietiks ar nelielu ūdens daudzumu, lai augsne ap saknēm kļūtu viegli mitra. Nav nepieciešams augsni pilnībā pārliet. Pirmā laistīšana palīdz augsnei nosēsties ap saknēm un dod starta signālu augšanas procesam. Pēc tam podu novieto siltā un gaišā vietā, kur temperatūra ir ap 21-23 grādiem pēc Celsija, lai stimulētu auga pamošanos. Tālāka laistīšana jāveic ļoti uzmanīgi.

Nākamās nedēļas ir pacietības pārbaude. Laistīšanu atsāk tikai tad, kad no sīpola parādās pirmais zaļais asns – ziedkāts vai lapa. Līdz tam brīdim sīpols izmanto savas iekšējās rezerves. Pārmērīga laistīšana šajā agrīnajā stadijā ir visbiežākais iemesls, kāpēc sīpols sapūst. Kad ziedkāts sasniedzis apmēram 10-15 cm garumu, laistīšanu var palielināt, uzturot augsni viegli mitru. Šajā posmā var sākt arī regulāri pagriezt podu, lai ziedkāts augtu taisni pret gaismu.

Pavairošana ar meitsīpoliem

Pavairošana ar meitsīpoliem ir visvienkāršākā un populārākā amarilļa pavairošanas metode, kas pieejama ikvienam mājas dārzniekam. Veselīgs, labi aprūpēts mātes sīpols laika gaitā dabiski veido mazus meitsīpoliņus pie savas pamatnes. Tie ir ģenētiski identiski mātes augam, tādēļ, tos atdalot un izaudzējot, iegūsi tieši tādas pašas krāsas un formas ziedus. Meitsīpoli parasti veidojas aktīvās augšanas periodā vasarā, un tos vislabāk atdalīt pārstādīšanas laikā.

Labākais laiks meitsīpolu atdalīšanai ir tad, kad augs tiek pārstādīts, parasti reizi 2-4 gados, pēc miera perioda beigām. Kad mātes sīpols ir izņemts no poda, meitsīpolus var uzmanīgi atdalīt ar rokām. Ja tie turas pārāk cieši, var izmantot asu, sterilu nazi. Vēlams atdalīt tos meitsīpolus, kuriem jau ir izveidojušās savas saknes un kuru diametrs ir vismaz 2-3 centimetri. Mazākus sīpoliņus labāk atstāt pie mātes auga vēl uz gadu, lai tie paaugtos un kļūtu spēcīgāki.

Pēc atdalīšanas katru meitsīpolu stāda atsevišķā, nelielā podiņā, kas atbilst tā izmēram. Stādīšanas tehnika ir tāda pati kā lielajiem sīpoliem – tiek nodrošināta laba drenāža, izmantota irdena augsne, un sīpols tiek stādīts tā, lai tā augšdaļa būtu virs zemes. Pēc iestādīšanas jaunos augus nedaudz aplaista un novieto gaišā, siltā vietā. Atšķirībā no lielajiem sīpoliem, jaunajiem augiem nav nepieciešams miera periods pirmajos divos gados. Tos audzē nepārtraukti, regulāri laistot un mēlojot, lai veicinātu sīpola augšanu.

Jāapzinās, ka no meitsīpola izaudzēts amarillis neziedēs pirmajā gadā. Ir nepieciešama pacietība, jo parasti paiet divi līdz četri gadi, kamēr jaunais sīpols sasniedz ziedēšanai nepieciešamo izmēru un briedumu. Šajā laikā galvenais uzdevums ir nodrošināt labus augšanas apstākļus, lai sīpols augtu pēc iespējas lielāks. Kad sīpols ir sasniedzis vismaz 5-6 centimetru diametru, tam var sākt nodrošināt miera periodu, kas stimulēs ziedpumpuru veidošanos.

Citas pavairošanas metodes

Lai gan pavairošana ar meitsīpoliem ir visizplatītākā, pastāv arī citas, sarežģītākas metodes, kuras izmanto pieredzējuši audzētāji un selekcionāri. Viena no tādām ir pavairošana ar sēklām. Lai iegūtu sēklas, ir nepieciešams mākslīgi apputeksnēt ziedus, pārnesot putekšņus no viena zieda drīksnas uz cita zieda piestu. Ja apputeksnēšana bijusi veiksmīga, pēc noziedēšanas veidosies pogaļa, kurā nobriedīs plakanas, melnas sēklas. Jāņem vērā, ka no sēklām izaudzētie augi var neatkārtot vecākaugu īpašības, īpaši, ja tie ir hibrīdi.

Sēklas sēj uzreiz pēc to novākšanas, jo tās ātri zaudē dīgtspēju. Tās sēj seklā traukā ar mitru, vieglu substrātu, nedaudz piesedzot ar augsni vai vermikulītu. Trauku pārklāj ar stiklu vai plēvi, lai nodrošinātu augstu mitruma līmeni, un novieto siltā, gaišā vietā. Sēklas parasti sadīgst divu līdz četru nedēļu laikā. Kad jaunajiem stādiņiem parādās pirmās īstās lapiņas, tos piķē atsevišķos podiņos. Šī metode ir ļoti laikietilpīga – no sēklas līdz pirmajai ziedēšanai var paiet pieci līdz septiņi gadi.

Profesionālā pavairošanā tiek izmantota arī sīpolu griešanas jeb “twin-scaling” metode. Tā ir sarežģīta tehnika, kas ļauj no viena sīpola iegūt lielu skaitu jaunu augu. Sīpolu sagriež vairākās vertikālās daļās, un katru daļu sadala sīkākos segmentos, kas sastāv no divām zvīņlapām, kuras savieno neliels pamatnes gabaliņš. Šos segmentus apstrādā ar fungicīdu un ievieto mitrā vermikulīta vai perlīta maisījumā siltā, tumšā vietā. Pēc dažiem mēnešiem starp zvīņlapām sāk veidoties jauni, mazi sīpoliņi.

Šī metode prasa sterilus apstākļus un lielu rūpību, jo pastāv augsts risks, ka sīpola daļas var inficēties un sapūt. Tomēr, ja viss izdodas, tā ir ļoti efektīva retu un dārgu šķirņu pavairošanai. Kad jaunie sīpoliņi ir pietiekami paaugušies, tos atdala un stāda atsevišķi, audzējot tālāk tāpat kā no meitsīpoliem iegūtos jaunos augus. Šī metode nav ieteicama iesācējiem, bet ir aizraujošs izaicinājums pieredzējušiem entuziastiem, kas vēlas eksperimentēt un padziļināti izprast šo augu bioloģiju.