Sparnotās tunbergijas slimības un kārtevji

Lai gan sparnotā tunbergija tiek uzskatīta par salīdzinoši izturīgu un mazprasīgu augu, tā, tāpat kā jebkurš cits dārza iemītnieks, nav pilnībā pasargāta no dažādām slimībām un kaitēkļu uzbrukumiem. Savlaicīga problēmu atpazīšana un pareiza rīcība ir izšķiroša, lai saglabātu auga veselību un dekorativitāti. Bieži vien kaitēkļu invāziju vai slimību attīstību veicina nepareizi audzēšanas apstākļi, piemēram, pārmērīgs mitrums, slikta gaisa cirkulācija vai barības vielu trūkums. Tāpēc labākā aizsardzība ir profilakse – nodrošinot augam optimālus apstākļus, tu ievērojami samazināsi risku saskarties ar nopietnām problēmām un varēsi pilnībā izbaudīt tā krāšņo ziedēšanu.

Viens no izplatītākajiem kaitēkļiem, kas var apdraudēt sparnoto tunbergiju, ir laputis. Šie mazie, parasti zaļie vai melnie kukaiņi pulcējas kolonijās uz jauno dzinumu galiem, lapu apakšpusē un ap ziedpumpuriem. Laputis barojas, sūcot augu sulu, kā rezultātā lapas un dzinumi deformējas, kļūst lipīgi no to izdalījumiem (ko sauc par “medus rasu”) un augs kopumā tiek novājināts. Uz šiem saldajiem izdalījumiem var attīstīties arī kvēpsēde, kas lapas pārklāj ar melnu, kvēpiem līdzīgu aplikumu, traucējot fotosintēzei.

Cīņai ar laputīm sākotnēji var izmantot mehāniskas metodes – ja invāzija nav liela, tās var vienkārši noskalot ar spēcīgu ūdens strūklu no dārza šļūtenes. Efektīvs un videi draudzīgs līdzeklis ir arī zaļo ziepju šķīdums (apmēram 20-30 grami ziepju uz 1 litru ūdens), ar kuru apsmidzina skartās auga daļas. Smagākos gadījumos var lietot dabīgus insekticīdus uz nīma eļļas vai piretrīna bāzes. Svarīgi ir apstrādi veikt atkārtoti ik pēc dažām dienām, lai iznīcinātu arī jaunizšķīlušos kaitēkļus.

Vēl viens bieži sastopams kaitēklis, īpaši sausā un karstā laikā vai audzējot augus telpās un uz stiklotiem balkoniem, ir tīklērce. Šie sīkie, zirnekļveidīgie radījumi ir grūti saskatāmi ar neapbruņotu aci, taču to klātbūtni nodod smalks tīmeklis starp lapām un dzinumiem, kā arī sīki, dzeltenīgi punktiņi uz lapām. Tīklērces, līdzīgi kā laputis, sūc augu sulu, kā rezultātā lapas zaudē krāsu, kļūst dzeltenas, vēlāk brūnas un nokalst.

Tīklērcēm nepatīk mitrums, tāpēc viens no efektīvākajiem profilakses un apkarošanas veidiem ir regulāra auga lapotnes rasināšana ar ūdeni. Ja invāzija jau ir sākusies, var izmantot tādus pašus līdzekļus kā pret laputīm – ziepjūdeni vai nīma eļļas šķīdumu, īpašu uzmanību pievēršot lapu apakšpusēm, kur šie kaitēkļi visbiežāk uzturas. Būtiski ir izolēt inficēto augu no citiem, lai novērstu kaitēkļu izplatīšanos. Smagos gadījumos var būt nepieciešams lietot specifiskus akaricīdus.

Citi iespējamie kaitēkļi

Baltblusiņas ir vēl viens sūcējtipa kaitēklis, kas var apmesties uz sparnotās tunbergijas. Tās ir sīki, balti, kodēm līdzīgi kukaiņi, kas, iztraucējot augu, paceļas gaisā kā mazs mākonītis. Baltblusiņas un to kāpuri parasti atrodas lapu apakšpusē, kur tie barojas ar augu sulu, izraisot lapu dzeltēšanu, deformāciju un auga vispārēju novājināšanos. Tāpat kā laputis, arī baltblusiņas izdala lipīgu “medus rasu”, kas veicina kvēpsēdes attīstību.

Cīņa ar baltblusiņām var būt sarežģīta, jo tās ir diezgan izturīgas pret daudziem insekticīdiem un ātri vairojas. Lai kontrolētu to populāciju, var izmantot dzeltenos līmes slazdus, kas pievilina pieaugušos kukaiņus. Regulāra auga apsmidzināšana ar insekticidālo ziepju vai nīma eļļas šķīdumu palīdzēs iznīcināt gan pieaugušos īpatņus, gan kāpurus. Galvenais ir regularitāte un neatlaidība, veicot apstrādi ik pēc 5-7 dienām vairāku nedēļu garumā.

Gliemeži un kailgliemeži var nodarīt bojājumus jaunām sparnotās tunbergijas lapiņām un dzinumiem, īpaši, ja augs tiek audzēts tieši dobē. Tie parasti barojas naktī, atstājot aiz sevis neregulāras formas caurumus lapās un spīdīgas gļotu pēdas. Lai gan tie reti kad nodara kritisku kaitējumu pieaugušam augam, tie var nopietni apdraudēt jaunus stādus.

Lai pasargātu augus no gliemežiem, ap tiem var izveidot barjeru no asiem materiāliem, piemēram, sasmalcinātām olu čaumalām, zāģu skaidām vai speciālām granulām, kas nopērkamas dārzkopības veikalos. Vēl viena metode ir gliemežu slazdu izlikšana, piemēram, trauciņi ar alu, kas tos pievilina. Regulāra gliemežu nolasīšana ar rokām vakara stundās arī ir efektīva, lai gan darbietilpīga metode.

Sēnīšu un citas slimības

Viena no izplatītākajām slimībām, kas var skart sparnoto tunbergiju, ir īstā miltrasa. To izraisa sēnīte, un tās raksturīgākā pazīme ir balts vai pelēcīgs, miltains aplikums uz lapām, stublājiem un ziediem. Slimība visbiežāk attīstās siltā, mitrā laikā ar sliktu gaisa cirkulāciju. Miltrasa ne tikai bojā auga dekoratīvo izskatu, bet arī traucē fotosintēzi, vājinot augu un samazinot ziedēšanu.

Lai novērstu miltrasas attīstību, ir svarīgi nodrošināt labu gaisa kustību ap augu, nestādot tos pārāk blīvi. Laistot jācenšas liet ūdeni tieši uz augsnes, izvairoties no lapotnes slapināšanas, īpaši uz nakti. Ja parādās pirmās slimības pazīmes, nekavējoties jānoņem un jāiznīcina visas inficētās auga daļas. Profilaktiski vai vieglas infekcijas gadījumā augu var apsmidzināt ar sodas šķīdumu (1 tējkarote sodas, dažas piles šķidro ziepju uz 1 litru ūdens) vai piena sūkalu šķīdumu. Smagākos gadījumos jālieto fungicīdi.

Sakņu puve ir vēl viena nopietna problēma, ko izraisa patogēnās sēnes augsnē. Tās attīstību gandrīz vienmēr izraisa pārmērīga laistīšana un slikta drenāža, kā rezultātā augsne ir pastāvīgi slapja un saknēm trūkst skābekļa. Pirmās pazīmes parasti ir redzamas virszemes daļā – augs sāk vīst pat mitrā augsnē, lapas dzeltē un birst. Izrokot augu, var redzēt, ka saknes ir kļuvušas tumšas, mīkstas un gļotainas.

Sakņu puvi ir ļoti grūti ārstēt, un bieži vien augu vairs nevar glābt. Tāpēc galvenais ir profilakse: nodrošināt labi drenētu augsni, izmantot podus ar drenāžas caurumiem un nekad nepieļaut ūdens stagnāciju paliktnī. Ja problēma tiek pamanīta agrīnā stadijā, var mēģināt augu pārstādīt svaigā, sausā substrātā, pirms tam rūpīgi apgriežot visas bojātās saknes un apstrādājot griezuma vietas ar kokogli. Pēc pārstādīšanas augu laista ļoti uzmanīgi.

Vīrusu slimības un fizioloģiskas problēmas

Lai gan retāk, sparnoto tunbergiju var skart arī dažādas vīrusu slimības. Vīrusu infekcijas pazīmes var būt ļoti dažādas, tostarp lapu mozaīkveida krāsojums (gaišāki un tumšāki zaļi laukumi), deformētas lapas un ziedi, kā arī pundurauga augšana. Vīrusus parasti pārnēsā kukaiņi, piemēram, laputis, tāpēc cīņa ar kaitēkļiem ir arī svarīgs vīrusu profilakses pasākums.

Diemžēl vīrusu slimības nav ārstējamas. Ja ir aizdomas par vīrusu infekciju, slimais augs ir nekavējoties jāiznīcina, lai novērstu slimības izplatīšanos uz citiem augiem. Ir svarīgi arī dezinficēt visus dārza instrumentus, kas bijuši saskarē ar slimo augu. Iegādājoties jaunus stādus, vienmēr rūpīgi jāpārbauda, vai tiem nav nekādu slimību pazīmju.

Bieži vien auga neveselīgais izskats nav saistīts ar slimībām vai kaitēkļiem, bet gan ar fizioloģiskām problēmām, ko izraisa nepiemēroti audzēšanas apstākļi. Piemēram, lapu dzeltēšana var liecināt par barības vielu trūkumu, īpaši slāpekļa vai dzelzs deficītu. To var novērst, uzsākot regulāru mēslošanu ar komplekso mēslojumu. Savukārt lapu galu apkalšana var liecināt par pārāk sausu gaisu vai nepietiekamu laistīšanu.

Ja augs nezied, bet veido kuplu lapotni, visticamāk, tas saņem pārāk daudz slāpekļa vai tam trūkst saules gaismas. Šādā gadījumā ir jāmaina mēslojums uz tādu, kam ir augstāks fosfora saturs, un jāpārvieto augs uz saulaināku vietu. Rūpīga auga novērošana un audzēšanas apstākļu analīze bieži vien palīdz atrisināt problēmu bez ķīmisku līdzekļu lietošanas.

Profilakse un integrētā augu aizsardzība

Labākais veids, kā cīnīties ar slimībām un kaitēkļiem, ir to nepieļaut. Profilakse sākas ar veselīga un spēcīga stādamateriāla iegādi. Vienmēr rūpīgi apskati jaunos augus pirms to pirkšanas, pievēršot uzmanību, vai uz tiem nav kaitēkļu vai slimību pazīmju. Pēc iegādes jauniegūtos augus ieteicams kādu laiku paturēt karantīnā, atsevišķi no pārējiem augiem, lai pārliecinātos, ka tie ir veseli.

Pareizas agrotehnikas ievērošana ir nākamais svarīgais solis. Nodrošini augam tā prasībām atbilstošus apstākļus: saulainu vietu, auglīgu un labi drenētu augsni, pietiekamu gaisa cirkulāciju un pareizu laistīšanas režīmu. Spēcīgs un veselīgs augs ir daudz izturīgāks pret slimību un kaitēkļu uzbrukumiem. Regulāra, bet nepārmērīga mēslošana arī stiprina auga imunitāti.

Regulāri apskati savus augus, pievēršot uzmanību lapu apakšpusēm un jaunajiem dzinumiem. Jo ātrāk pamanīsi problēmu, jo vieglāk būs ar to tikt galā. Noņem un iznīcini visas bojātās vai inficētās auga daļas, lai ierobežotu slimības vai kaitēkļu izplatīšanos. Tāpat regulāri izravē nezāles ap augu, jo tās var kalpot par patvērumu kaitēkļiem.

Izmanto integrētās augu aizsardzības principus, dodot priekšroku bioloģiskām un mehāniskām metodēm, nevis uzreiz ķeroties pie ķīmiskiem pesticīdiem. Piesaisti savam dārzam dabiskos kaitēkļu ienaidniekus, piemēram, mārītes (kas ēd laputis) un zeltactiņas, audzējot nektāraugus. Ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus lieto tikai galējā nepieciešamībā, stingri ievērojot instrukcijas un drošības pasākumus.

📷  Forest & Kim Starr, CC BY 3.0, via Wikimedia Commons