Zarainās tulpes slimības un kārtevji

Lai gan zarainā tulpe (Tulipa praestans) tiek uzskatīta par salīdzinoši izturīgu un mazprasīgu augu, tā, tāpat kā citas kultūras, nav pilnībā pasargāta no dažādām slimībām un kaitēkļu uzbrukumiem. Savlaicīga problēmu atpazīšana un pareiza rīcība ir atslēga, lai saglabātu augu veselību un dekorativitāti. Visbiežāk tulpes apdraud dažādas sēnīšu izcelsmes slimības, ko veicina nepiemēroti augšanas apstākļi, piemēram, pārmērīgs mitrums un slikta gaisa cirkulācija. Tāpat sīpolus un augošos augus var bojāt kaitēkļi, kas barojas ar to sulu vai grauž to audus. Zināšanas par biežāk sastopamajiem riskiem un profilakses pasākumiem palīdzēs novērst nopietnus bojājumus un nodrošināt, ka jūsu tulpes ir spēcīgas un veselīgas.

Viens no galvenajiem nosacījumiem slimību profilaksei ir augsekas ievērošana. Nav ieteicams stādīt tulpes vienā un tajā pašā vietā vairākus gadus pēc kārtas, jo augsnē uzkrājas slimību ierosinātāji, kas raksturīgi tieši šiem augiem. Tulpes to sākotnējā vietā var atgriezt ne ātrāk kā pēc 4-5 gadiem. Svarīgi ir arī neaudzēt tulpes pēc citiem sīpolaugiem, piemēram, lilijām, narcisēm vai hiacintēm, jo tām ir kopīgas slimības. Labi priekšaugi tulpēm ir kultūras, kas uzlabo augsnes struktūru un tiek mēslotas ar organisko mēslojumu, piemēram, pākšaugi vai samtenes, kas papildus atbaida dažus augsnes kaitēkļus.

Stādāmā materiāla kvalitātei ir izšķiroša nozīme. Vienmēr izmantojiet tikai veselīgus, stingrus un nebojātus sīpolus. Pirms stādīšanas tos rūpīgi pārbaudiet. Ja pamanāt jebkādus plankumus, pelējumu vai puves pazīmes, šādus sīpolus nekavējoties izbrāķējiet un iznīciniet, vēlams sadedzinot. Lai samazinātu infekciju risku, pirms stādīšanas sīpolus ieteicams kodināt. Tos var uz 30 minūtēm iemērkt kāda fungicīda šķīdumā vai, ja vēlaties izmantot dabai draudzīgākas metodes, vāji rozā kālija permanganāta šķīdumā. Šī procedūra palīdzēs iznīcināt slimību ierosinātājus, kas varētu atrasties uz sīpolu virsmas.

Pareiza agrotehnika ir labākā slimību profilakse. Nodrošiniet, ka tulpes tiek stādītas labi drenētā augsnē, jo mitruma stagnācija ir galvenais cēlonis dažādu puvju attīstībai. Izvairieties no pārāk blīviem stādījumiem, lai nodrošinātu labu gaisa cirkulāciju ap augiem, kas palīdz lapām ātrāk nožūt un samazina sēnīšu slimību risku. Laistiet augus no rīta un pie saknēm, cenšoties neslapināt lapas. Aktīvās augšanas laikā regulāri apskatiet savus stādījumus un, pamanot pirmās slimību pazīmes, nekavējoties noņemiet un iznīciniet bojātās augu daļas, lai novērstu infekcijas tālāku izplatību.

Biežāk sastopamās sēnīšu slimības

Viena no visizplatītākajām un postošākajām tulpju slimībām ir pelēkā puve, ko ierosina sēne Botrytis tulipae. Šī slimība var skart visas auga daļas – lapas, ziedkātus, ziedus un sīpolus. Pirmās pazīmes parādās pavasarī uz jaunajām lapām kā dzeltenīgi pelēki, it kā apdeguši plankumi, kas mitrā laikā strauji palielinās un pārklājas ar pelēku, pūkainu apsarmi. Uz ziediem veidojas sīki, ūdeņaini punktiņi, kas vēlāk saplūst, un zieds deformējas un nopūst. Infekcija saglabājas augsnē un uz slimajiem sīpoliem, tādēļ ir ļoti svarīgi noņemt un sadedzināt visas bojātās augu daļas un ievērot augseku.

Fuzarioze jeb sīpolu sausā puve ir vēl viena bīstama sēnīšu slimība, kas galvenokārt bojā sīpolus uzglabāšanas laikā, bet var attīstīties arī augsnē. Inficētajiem sīpoliem pie pamatnes parādās brūni, iegrimuši plankumi, kas pārklājas ar sārtu vai baltu apsarmi. Sīpols kļūst mīksts, sauss un ar laiku mumificējas. Ja slims sīpols tiek iestādīts, tas vai nu neizdīgst, vai arī no tā izaug vājš, dzeltējošs dzinums, kas ātri vien iet bojā. Slimības attīstību veicina paaugstināta uzglabāšanas temperatūra un mitrums, kā arī mehāniski bojājumi uz sīpoliem. Galvenie cīņas pasākumi ir slimo sīpolu iznīcināšana un veselīgā materiāla kodināšana pirms stādīšanas.

Tulpju raibvīruss (Tulip breaking virus) ir vīrusslimība, kas izraisa ziedu krāsas izmaiņas, veidojot uz ziedlapiņām svītras, plankumus un lāsumus. Lai gan agrāk šādi “raibi” ziedi tika īpaši augstu vērtēti, piemēram, slavenās “tulpju mānijas” laikā Holandē, šodien tā tiek uzskatīta par slimību, kas novājina augu. Vīruss ne tikai maina ziedu krāsu, bet arī kavē auga attīstību, sīpols kļūst mazāks, un ar laiku šķirne deģenerējas. Vīrusu pārnēsā kukaiņi, galvenokārt laputis, sūcot sulu no slimiem augiem un pēc tam pārlidojot uz veseliem. Ārstēšanas metožu nav, tādēļ vienīgais risinājums ir slimo augu tūlītēja izrakšana un iznīcināšana kopā ar visu sīpolu ligzdu.

Lai cīnītos ar sēnīšu slimībām, var izmantot fungicīdus. Profilaktiskā apsmidzināšana ar vara preparātiem (piemēram, Bordo maisījumu) vai citiem sistēmas iedarbības fungicīdiem var palīdzēt aizsargāt augus mitrā un vēsā pavasarī, kad pelēkās puves attīstības risks ir visaugstākais. Pirmā apstrāde tiek veikta, kad parādās asni, un nepieciešamības gadījumā to atkārto pēc 10-14 dienām. Tomēr jāatceras, ka ķīmiskā aizsardzība ir tikai viens no elementiem. Visefektīvākā ir integrēta pieeja, kas ietver pareizu agrotehniku, veselīgu stādāmo materiālu, augsekas ievērošanu un regulāru stādījumu uzraudzību.

Kaitēkļi un to apkarošana

Viens no izplatītākajiem kaitēkļiem, kas var bojāt zarainās tulpes, ir sīpolu sakņu ērce (Rhizoglyphus echinopus). Šī mikroskopiskā ērce bojā sīpolus gan uzglabāšanas laikā, gan augsnē. Tā iegraužas sīpola pamatnē un audos, radot ejas un veicinot puves attīstību. Bojātie sīpoli kļūst mīksti, un uz to virsmas var redzēt brūnu, pulverveida masu. Kaitēkļa darbību veicina silts un mitrs laiks. Cīņai ar sakņu ērci svarīga ir pareiza sīpolu uzglabāšana sausā un labi vēdināmā telpā, kā arī slimo sīpolu iznīcināšana. Pirms stādīšanas sīpolus var termiski apstrādāt, uz 5-10 minūtēm iemērcot karstā (50°C) ūdenī.

Laputis ir vēl viens bieži sastopams kaitēklis, kas barojas ar augu sulu, parasti apmetoties uz lapu apakšpuses, jaunajiem dzinumiem un ziedpumpuriem. Masveida savairošanās gadījumā laputis var novājināt augu, izraisīt lapu un ziedu deformāciju. Taču lielākais laputu nodarītais kaitējums ir vīrusu slimību, piemēram, iepriekš minētā tulpju raibvīrusa, pārnēsāšana. Cīņai ar laputīm var izmantot gan tautas līdzekļus, piemēram, zaļo ziepju šķīdumu, gan insekticīdus. Ir svarīgi arī veicināt dabisko ienaidnieku, piemēram, mārīšu, klātbūtni dārzā.

Lielu postu tulpju stādījumiem var nodarīt arī grauzēji, īpaši lauku peles un ūdensžurkas, kurām tulpju sīpoli ir iecienīts gardums. Grauzēji ir īpaši aktīvi rudenī un ziemā, kad trūkst citas barības. Tie izrok un apēd sīpolus, atstājot dobēs tukšas vietas. Lai pasargātu sīpolus no grauzējiem, tos var stādīt speciālos plastmasas vai metāla sieta grozos. Grozs tiek ierakts zemē, un tajā tiek stādīti sīpoli. Šāda barjera neļauj grauzējiem piekļūt sīpoliem no apakšas un sāniem. Papildus var izmantot dažādus atbaidīšanas līdzekļus vai izlikt lamatas.

Retāk, bet tomēr sastopami kaitēkļi ir tripši un sprakšķu (drātstārpu) kāpuri. Tripši ir sīki kukaiņi, kas bojā lapas un ziedus, atstājot uz tiem sudrabainus plankumus un melnus ekskrementu punktiņus. Drātstārpi ir sprakšķu vaboles kāpuri, kas dzīvo augsnē un bojā sīpolus, ieurbjoties tajos un veidojot ejas. Cīņa ar šiem kaitēkļiem ietver pareizu augsnes apstrādi, nezāļu apkarošanu un, nepieciešamības gadījumā, insekticīdu lietošanu. Regulāra stādījumu novērošana ļauj laicīgi pamanīt kaitēkļu klātbūtni un uzsākt to apkarošanu, pirms tie ir paguvuši nodarīt nopietnu kaitējumu.

Profilakses pasākumu nozīme

Profilakse vienmēr ir labāka un efektīvāka nekā ārstēšana – šis princips pilnībā attiecas arī uz zaraino tulpju audzēšanu. Galvenais profilakses pamatā ir veselīgu un spēcīgu augu audzēšana, jo tādi augi ir daudz izturīgāki pret slimībām un kaitēkļiem. Tas sākas ar pareizas stādīšanas vietas izvēli. Saulaina, no stipriem vējiem pasargāta vieta ar labi drenētu, irdenu un barības vielām bagātu augsni ir labākā dāvana jūsu tulpēm. Izvairieties no ieplakām, kur uzkrājas auksts gaiss un mitrums, radot ideālus apstākļus slimību attīstībai.

Nezāļu kontrole ir svarīgs profilakses pasākums. Nezāles ne tikai konkurē ar tulpēm par ūdeni, gaismu un barības vielām, bet arī rada paaugstināta mitruma apstākļus ap augiem, pasliktinot gaisa cirkulāciju. Daudzas nezāles ir arī slimību un kaitēkļu, piemēram, laputu un vīrusu, pārnēsātājas. Regulāra dobju ravēšana vai mulčēšana palīdz uzturēt stādījumus tīrus un samazina infekciju risku. Mulčēšana ar kompostu vai neitralizētu kūdru papildus uzlabo augsnes struktūru un nodrošina augus ar barības vielām.

Pēc sezonas beigām ir ļoti svarīgi savākt un iznīcināt visas augu atliekas. Uz atmirušajām lapām un ziedkātiem var saglabāties slimību ierosinātāju sporas un kaitēkļu oliņas, kas veiksmīgi pārziemos un nākamajā pavasarī inficēs jaunos dzinumus. Tāpēc rudenī, sagatavojot dārzu ziemai, visas tulpju atliekas ir rūpīgi jānovāc un jāsadedzina vai jāizmet, bet nekādā gadījumā neatstājiet tās uz dobes vai nelieciet komposta kaudzē, ja neesat pārliecināts par tās pareizu apsaimniekošanu.

Visbeidzot, regulāra instrumentu dezinfekcija ir vienkāršs, bet bieži aizmirsts profilakses paņēmiens. Griežot ziedus vai noņemot bojātās augu daļas, uz dārza šķērēm vai naža var palikt slimību ierosinātāji, kas viegli tiek pārnesti no slima auga uz veselu. Tāpēc pēc darba ar slimiem augiem un pirms pāriet pie veseliem, instrumentus ieteicams dezinficēt, piemēram, ar spirtu vai kādu citu dezinfekcijas līdzekli. Šie vienkāršie, bet sistemātiski veiktie profilakses pasākumi kopumā veido spēcīgu aizsardzības sistēmu, kas ļauj samazināt ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošanas nepieciešamību un audzēt veselīgas un krāšņas zarainās tulpes.

Fizioloģiskās problēmas un to cēloņi

Dažkārt zarainās tulpes var ciest no problēmām, ko neizraisa slimības vai kaitēkļi, bet gan nepiemēroti augšanas apstākļi vai kopšanas kļūdas. Šādas problēmas sauc par fizioloģiskām. Viena no biežākajām ir tā sauktie “aklie” pumpuri, kad augs izveido ziedkātu, bet pumpurs tajā neattīstās, paliek mazs un nokalst, neatveroties. Galvenie iemesli tam var būt vairāki: sīpols ir bijis pārāk mazs un tam nav pieticis spēka ziedēšanai, tas ir nepareizi uzglabāts (pārāk augstā vai zemā temperatūrā), vai arī augšanas laikā tam ir trūcis gaismas, ūdens vai barības vielu.

Lapu dzeltēšana pirms ziedēšanas vai tās laikā arī ir signāls par problēmām. Ja dzeltē tikai apakšējās lapas, tas var būt dabisks process. Tomēr, ja dzeltē visas lapas un augs izskatās nīkulīgs, cēlonis visbiežāk ir sakņu sistēmas bojājums. To var izraisīt pārmērīgs mitrums un skābekļa trūkums augsnē, kas noved pie sakņu nosmakšanas un puves. Cits iemesls var būt barības vielu, īpaši slāpekļa, trūkums. Šādā gadījumā var palīdzēt steidzama papildmēslošana ar viegli uzņemamu komplekso mēslojumu.

Ziedkātu izliekšanās un lūšana var būt saistīta ar kalcija trūkumu augsnē vai krasām temperatūras svārstībām augšanas laikā. Kalcijs ir svarīgs šūnu sieniņu stiprībai, un tā trūkums padara augu audus trauslus. Lai to novērstu, pirms stādīšanas ir svarīgi nodrošināt sabalansētu augsnes sastāvu, nepieciešamības gadījumā veicot augsnes analīzes. Augsnes kaļķošana ne tikai neitralizē skābumu, bet arī bagātina to ar kalciju. Arī pārāk liela slāpekļa deva var veicināt pārāk strauju un “mīkstu” audu veidošanos, kas ir uzņēmīgāki pret lūšanu.

Vāja ziedēšana vai tās pilnīgs iztrūkums pēc pirmā gada ir problēma, ar ko saskaras daudzi dārzkopji. Bieži vien tas ir saistīts ar nepareizu kopšanu pēc ziedēšanas. Pāragra lapu nogriešana ir visbiežākais iemesls, jo sīpols nepaspēj uzkrāt pietiekami daudz barības vielu nākamā gada ziedēšanai. Arī sīpolu pārstādīšanas nepieciešamības ignorēšana var būt cēlonis – sabiezinātos stādījumos sīpoliem trūkst vietas un barības, tie kļūst sīkāki un zaudē spēju ziedēt. Tādēļ rūpīga augu novērošana un savlaicīga reakcija uz pirmajām problēmu pazīmēm ir būtiska, lai nodrošinātu zaraino tulpju ilgmūžību un krāšņumu dārzā.