Zaļziedu galtonijas sekmīga audzēšana sākas ar kvalitatīvu sīpolu izvēli un pareizi sagatavotu stādīšanas vietu. Šis siltummīlošais augs Latvijas apstākļos jāstāda tikai tad, kad augsne ir sasilusi un ilgstošu salnu risks ir kļuvis neliels. Pavairošanai visdrošāk izmanto meitas sīpolus, lai gan iespējama arī audzēšana no sēklām. Katra metode prasa atšķirīgu pacietību, kopšanas režīmu un laiku līdz pirmajai ziedēšanai.

Sīpolu izvēle un sagatavošana

Stādīšanai izvēlas stingrus, smagus un mehāniski nebojātus sīpolus. Veselam sīpolam nav mīkstu, iegrimušu plankumu, pelējuma vai nepatīkamas smakas. Sausas ārējās zvīņas pašas par sevi nav problēma, jo tās aizsargā dzīvos audus. Tomēr dziļi bojājumi sīpola pamatnē var traucēt sakņu veidošanos.

Pirms stādīšanas sīpolus rūpīgi apskata labā apgaismojumā. Bojātās un pilnībā sausās zvīņu daļas var uzmanīgi noņemt, neskarot veselos audus. Ja redzams neliels virspusējs bojājums, to izgriež ar tīru instrumentu un griezuma vietai ļauj apžūt. Plaši sapuvušus sīpolus stādījumā neizmanto, jo tie var kļūt par infekcijas avotu.

Ja sīpoli uzglabāšanas laikā ir pārāk izžuvuši, tos nevajag ilgstoši mērcēt ūdenī. Pārmērīga mērcēšana palielina audu bojājumu un puves risku. Labāk tos stādīt viegli mitrā substrātā un mitrumu palielināt pakāpeniski. Sakņu veidošanās sākumā augsnei jābūt gaisīgai, nevis piesātinātai ar ūdeni.

Latvijas īsās vasaras dēļ sīpolus var iepriekš iestādīt podos gaišā telpā vai siltumnīcā. To dara vairākas nedēļas pirms paredzētās izstādīšanas dārzā. Temperatūrai jābūt mēreni siltai, lai dzinumi neizstieptos pārāk strauji. Pirms pārvietošanas ārā augus pakāpeniski pieradina pie saules, vēja un zemākas nakts temperatūras.

Stādīšanas vieta, dziļums un attālums

Galtoniju stāda pilnā saulē vai vietā ar ļoti vieglu pēcpusdienas noēnojumu. Augsnei jābūt dziļi irdenai, auglīgai un caurlaidīgai. Smagā augsnē pirms stādīšanas iestrādā rupju smilti, granti vai citu drenējošu materiālu. Vietās, kur pavasarī un rudenī uzkrājas ūdens, izveido paaugstinātu dobi.

Stādīšanas dziļumu nosaka pēc sīpola izmēra un augsnes struktūras. Parasti virs sīpola atstāj augsnes slāni, kas aptuveni divas reizes pārsniedz tā augstumu. Vieglā augsnē sīpolu var ievietot nedaudz dziļāk, bet smagā augsnē seklāk. Sīpola pamatnei jābalstās uz irdena slāņa, kurā jaunās saknes var viegli ieaugt.

Starp lieliem sīpoliem atstāj pietiekamu attālumu, lai augi nekonkurētu un lapas pēc lietus ātri nožūtu. Pārāk ciešā stādījumā ziedneši var savstarpēji traucēt un augi kļūst grūtāk pārskatāmi. Plašāka vieta atvieglo arī ravēšanu, mēslošanu un slimību kontroli. Grupā stādīta galtonija izskatās iespaidīgi, ja sīpoli izvietoti brīvi un neregulāri.

Pēc sīpola ievietošanas bedrīti piepilda ar sagatavoto augsni, to viegli piespiežot. Spēcīga sablīvēšana nav vajadzīga, jo tā samazina gaisa daudzumu sakņu zonā. Pēc stādīšanas augsni mēreni aplaista, lai tā piekļautos sīpolam un neveidotos lielas gaisa kabatas. Turpmāko laistīšanu veic tikai tad, kad virskārta sāk apžūt.

Pavairošana ar meitas sīpoliem

Pieaugušam galtonijas sīpolam laika gaitā veidojas meitas sīpoli. Tos visērtāk atdalīt rudenī pēc auga izrakšanas un virszemes daļas atmiršanas. Atdalīšanu veic uzmanīgi, nebojājot pamatni, no kuras nākamajā sezonā attīstīsies saknes. Ja mazais sīpols vēl stingri savienots ar mātesaugu, to nav nepieciešams atdalīt ar spēku.

Atdalītos sīpolus sašķiro pēc izmēra un veselības stāvokļa. Lielākie eksemplāri var uzziedēt jau salīdzinoši drīz, savukārt mazajiem nepieciešamas vairākas augšanas sezonas. Tos glabā līdzīgos apstākļos kā pieaugušos sīpolus, taču regulāri pārbauda, vai tie nav pārmērīgi izžuvuši. Sīkie sīpoli mitrumu zaudē ātrāk nekā lieli un nobrieduši eksemplāri.

Pavasarī meitas sīpolus stāda atsevišķā audzēšanas dobē vai podos. Stādīšanas dziļums ir mazāks nekā lielajiem sīpoliem, tomēr tiem joprojām vajadzīgs stabils augsnes pārklājums. Augšanas laikā svarīgākais uzdevums ir veicināt veselīgu lapu attīstību, nevis panākt tūlītēju ziedēšanu. Mēslojumu lieto nelielās devās, lai jaunie audi nekļūtu pārmērīgi mīksti.

Ja mazais sīpols pirmajos gados neveido ziednesi, tā nav neveiksme. Tas pakāpeniski palielina masu un uzkrāj vielas nākamajiem attīstības posmiem. Lapas atstāj līdz pilnīgai nodzeltēšanai, jo katra zaļā diena veicina sīpola nobriešanu. Regulāri atkārtojot šo ciklu, iespējams iegūt spēcīgus un vienmērīgi ziedošus augus.

Pavairošana ar sēklām

Galtoniju iespējams pavairot arī ar sēklām, ja ziedkopām ļauj izveidot un nobriedināt pogaļas. Sēklas ievāc, kad pogaļas kļūst sausas un sāk atvērties. Tās nedrīkst atstāt ilgstošā lietū, jo mitrums var samazināt dīgtspēju un veicināt pelējumu. Pēc ievākšanas sēklas iztīra un glabā sausā, vēsā vietā.

Sēšanai izmanto vieglu, smalku un labi drenētu substrātu. Sēklas izvieto uz virsmas un pārklāj ar plānu substrāta vai smalku smilšu kārtu. Laistīšanu veic saudzīgi, lai sēklas netiktu izskalotas vai sablīvētas. Visērtāk mitrumu nodrošināt no apakšas vai ar ļoti smalku smidzinātāju.

Dīgšanas laikā substrātam jābūt vienmērīgi viegli mitram un gaisīgam. Pārāk slapjā vidē jaunie dīgsti var ciest no dīgstu puves. Kad parādās pirmās lapas, sējeņiem nodrošina daudz gaismas, bet sākumā tos pasargā no ļoti spēcīgas pusdienlaika saules. Sabiezinātus sējumus laikus retina vai pārstāda, lai mazie sīpoli varētu brīvi attīstīties.

No sēklām audzētas galtonijas līdz ziedēšanai jāaudzē vairākus gadus. Pirmajās sezonās tās veido nelielus sīpolus un dažas šauras lapas. Katru gadu svarīgi nodrošināt pilnvērtīgu augšanas periodu un sausu, vēsu miera posmu. Šī metode prasa pacietību, taču ļauj iegūt daudz jaunu augu un saglabāt ģenētisku daudzveidību.